Islande

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Īslande)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Islande
Ísland
Islandes karogs Īslandes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaLofsöngur
Location of
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Reikjavīka
001) 64°08′N 21°56′W
Valsts valodas nav, (faktiski - islandiešu valoda)
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Olafs Ragnars Grimsons (Ólafur Ragnar Grímsson)
 -  Premjerministrs Jouhana Sīgurdardoutira (Jóhanna Sigurðardóttir)
Neatkarība Neatkarība no Dānijas 1904. gada 1. februārī pašpārvaldes likums. 1918. gada 1. decembrī suverenitāte. 1944. gada 17. jūnijā neatkarīga republika 
Platība
 -  Kopā 103 001 km² (107.)
 -  Ūdens (%) 2,7
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2008. g. 319 7561 (172.)
 -  Blīvums 3,1/km² (230.)
Džini koef. (2005) 25 (zems) (4.)
HDI (2006) 0.968 (augsts) (1.)
Valūta Islandes krona (ISK)
Laika josla (UTC+0)
Interneta domēns .is
ISO 3166-1 kods 352 / IS / ISL
Tālsarunu kods +354

Islande jeb Īslande (islandiešu valodā: Ísland) ir salu valsts Atlantijas okeāna ziemeļos starp Grenlandi, Norvēģiju un Britu salām, mazliet uz dienvidiem no polārā loka. Islandē dzīvo apmēram 320 tūkstoši iedzīvotāju un tās kopējā platība ir 103 000 km2. Galvaspilsētā Reikjavīkā un tās apkaimē dzīvo apmēram puse no valsts iedzīvotājiem. Islande atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, kas ir robeža starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm, tāpēc tai raksturīga augsta vulkāniskā un ģeoloģiskā aktivitāte. Pateicoties Golfa straumei, Islandes klimats ir pietiekoši mērens, lai vide būtu piemērota cilvēku dzīvei, neskatoties uz tuvumu polārajam lokam.

Saskaņā ar viduslaiku manuskriptu Landnámabók, kas apraksta Islandes vēsturi, sākot ar pirmajiem ieceļotājiem, Islandes kolonizācija sākās 874. gadā, kad norvēģu vadonis Ingolfs Arnarsons kļuva par pirmo pastāvīgo salas iedzīvotāju.[1] Nākamo gadsimtu laikā salā ieradās dzīvot citi skandināvu izcelsmes ieceļotāji. Līdz 20. gadsimtam islandieši nodarbojās ar zveju un lauksaimniecību. No 1262. līdz 1918. gadam sala piederēja Norvēģijai, pēc tam - Dānijas Karalistei. 19. gadsimtā Islandē sākās nacionālā atmoda, kuras mērķis bija Islandes neatkarība. Pakāpeniski Islande ieguva pašpārvaldes tiesības iekšpolitikā, Dānijai saglabājot tiesības lemt par ārpolitiku, līdz kamēr 1944. gadā Islande pasludināja sevi par neatkarīgu republiku.

20. gadsimtā Islandes ekonomika un labklājība strauji progresēja un pēdējos gadu desmitos valsts ekonomika kļuva daudzveidīgāka, nozīmi gūstot pakalpojumu, finansu un dažādiem ražošanas sektoriem. 2008. gadā globālās finanšu krīzes iespaidā Islandē sabruka banku sistēma, kas izraisīja smagas ekonomiskas sekas un recesiju. Krīzes dēļ sākās politiski nemieri, kuru dēļ notika pirmslaika parlamentārās vēlēšanas, pēc kurām Johanna Sigurdardotira kļuva par valsts premjerministri. Viņa ir mūsdienu pirmā atklāti homoseksuālā valdības vadītāja pasaulē.[2]

Daži pazīstamākie Islandes pārstāvji ir dziedātāja Bjorka, viduslaiku dzejnieks un vēsturnieks Snorri Sturlusons, kā arī šahists Bobijs Fišers, kuram 2005. gada 21. martā Islande piešķīra pilsonību.

Islande bija pirmā pasaules valsts, kura 1991. gada 23. augustā atzina Latvijas neatkarību.

Kopš 2010. gada Islande ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, kas pievienošās sarunas uzsāka 2011. gada jūnijā.[3] Bija plānots rīkot referendumu par iestāšanos 2014. gadā, tomēr pēc 2013. gada parlamenta velēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu.[4]

Topogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islandes karte ar galvenajām pilsētām.
Islande no kosmosa, 2004. gada 29. janvārī (NASA).

Islande atrodas Atlantijas okeāna ziemeļos mazliet uz dienvidiem no polārā loka, kas šķērso nelielo Grimsijas salu, kas atrodas uz ziemeļiem no Islandes krasta. Atšķirībā no Grenlandes Islande pieder pie Eiropas, nevis Ziemeļamerikas, lai arī ģeoloģiski sala ir daļa no abām kontinentālajām plātnēm. Kulturālo, ekonomisko un lingvistisko saišu dēļ Islande ir viena no skandināvu valstīm. Tuvākā sauszeme ir Grenlande (287 km) un Fēru salas (420) km). Vistuvākais Eiropas kontinenta krasts ir Norvēģija (970 km).

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc teritorijas Islande ir pasaules 18. lielākā sala un otrā lielākā sala Eiropā (pēc Lielbritānijas). Galvenās salas teritorija ir 101,826 km2, kamēr kopējā valsts teritorija ir 103,000 km2. 62,7% teritorijas ir neauglīga zeme (tundra, lava, akmeņi un smiltis), 11,6% teritorijas aizņem glečeri, 2,7% - ezeri un tikai 23,1% no teritorijas ir auglīga zeme.[5]. Lielākie ezeri ir Þórisvatn (ūdenskrātuve) - 83-88 km2 un Þingvallavatn - 82 km2. Visdziļākais ezers ir Öskjuvatn - tā dziļums sasniedz 220 m. Augstākais Islandes punkts ir Hvannadalshnúkur smaile (2109,6 m), kas ir Öræfajökull vulkāna ziemeļrietumu mala.

Lai arī politiski Islande pieder pie Eiropas, ģeoloģiski tā nepieder nevienam kontinentam, bet gan ir Vidusatlantijas grēdas daļa, okeāna garozas pacēluma daļa virs jūras līmeņa.

4 970 km garo krasta līniju izrobo daudzie fjordi. Gar krastu izvietojas vairums apdzīvoto vietu, jo salas iekšzemi (Islandes augstieni) klāj smiltis un kalni, kas nav piemēroti dzīvei arī aukstuma dēļ. Galvenās pilsētas ir galvaspilsēta Reikjavīka (119 547 iedzīvotāji uz 2009. gada 1. janvāri), Koupavogira (29 976 iedzīvotāji), Hābnarfjērdira (25 850 iedzīvotāji) un Akureiri (17 522 iedzīvotāji).

Islandē ir trīs nacionālie parki: Vatnajökull nacionālais parks, Snæfellsjökull nacionālais parks un Þingvellir nacionālais parks.

Ģeoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Geizers Haukadalur ielejā, vecākais zināmais geizeres pasaulē.

Islande atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, daļēji uz Ziemeļamerikas plātnes un daļēji uz Eirāzijas plātnes. Robeža starp plātnēm iet no salas dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Plātnes attālinās viena no otras ar ātrumu apmēram 2 cm gadā. Taču mantijas straume zem salas ar vulkānisma palīdzību gādā par jaunu izkusušu akmens materiālu piegādi salas vidienē.

Pašlaik uz salas ir ap 130 aktīvu vulkānu. Pēdējā gadsimta laikā vulkānu izvirdumi notiek vidēji reizi 4-5 gados. Tāpat ik gadus notiek tūkstošiem ar mērinstrumentiem piefiksējamu zemestrīču, lielākoties ar stiprumu 1-4 balles pēc Rihtera skalas, taču ik simts gados notiek dažas zemestrīces, kuru stiprums sasniedz 6-7 balles.[6] Islandē ir arī daudz geizeru, ieskaitot Geizeru, kas devis nosaukumu šai dabas parādībai daudzās valodās, kā arī slaveno Strokuru, kurš izšaujas katras 4-8 minūtes.

Pateicoties ģeotermālajai enerģijai, kā arī tāpēc, ka daudzas upes un ūdenskritumi tiek izmantoti hidroenerģijas ražošanai, vairākumam iedzīvotāju ir iespēja lēti iegūt karsto ūdeni un apsildi. Pati sala sastāv galvenokārt no bazalta, zema satura silīcija dioksīda lavas.

Islandei pieder Surtsijas sala, kas ir jaunākā sala pasaulē. Tā pacēlās virs jūras līmeņa vulkāna izvirduma rezultātā, Laika posmā no 1963. gada līdz 1967. gadam vulkāna izvirdumu rezultātā sala pacēlās 150 m virs jūras līmeņa un veido gandrīz 3 km2 lielu teritoriju. Salu drīkst apmeklēt tikai zinātnieki, kas pēta, kā flora un fauna attīstas uz šīs jaunās cietzemes.[7]

Eyjafjallajökull glečers, viens no mazākajiem Islandes ledājiem.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimats Islandes krastos ir subpolārs jūras klimats. Siltā Golfa straume nodrošina salīdzinoši siltākas vidējās temperatūras nekā vairumā citu vietu, kas atrodas līdzīgos platuma grādos. Salas krasti neaizsalst visu ziemu.

Klimats atšķiras dažādās salas zonās. Vispārīgi runājot, dienvidu krasts ir siltāks, mitrāks un vējaināks nekā ziemeļu krasts, bet sniegs vairāk izkrīt ziemeļu krastā. Centrālās augstienes ir visaukstākā vieta valstī. Globālās sasilšanas dēļ vērojams neliels pieaugums vidējās temperatūrās, kā dēļ manāmi sarūk atsevišķi glečeri. Vissiltākais laiks Islandē ir no jūnija vidus līdz augusta beigām. Vidējās dienas temperatūras svārstās starp 0 un 3°C ziemā un starp 12 un 15 °C vasarā.

Flora un fauna[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islandes zirgu bars

Tikai nedaudz augu un dzīvnieku ir attīstījušies uz Islandes salas kopš Ledus laikmeta. Uz salas ir zināmi apmēram 1 300 dažādu kukaiņu, kas ir ļoti neliels skaits salīdzinot ar jebkuru citu Eiropas teritoriju, kurās parasti dzīvo vairāk kā viens miljons dažādu veidu kukaiņu. Islandē nedzīvo odi. Līdz ar to gan pašiem islandiešiem, gan viņu dzīvniekiem ierodoties zemēs, kur dzīvo odi, bieži ir alerģiskas reakcijas uz odu kodumiem. Kad uz salas ieradās pirmie cilvēki, tad vienīgais zīdītājdzīvnieks, kas tur dzīvoja, bija polārlapsa. Uz salas nedzīvo nekādi rāpuļi.

Islandes aita

Apmēram trīs ceturtdaļas salas ir bez veģetācijas. Vietās, kur kaut kas aug, tā parasti ir zāle, kurā ganās Islandes mājdzīvnieki. Vienīgais koks, kas aug Islandē ir ziemeļu bērzs Betula pubescens, kas parasti aug Islandes dienvidos.

Cilvēku saimnieciskā darbība ir negatīvā veidā iespaidojusi trauslo Islandes ekosistēmu - vulkānisko augšņu ierobežotās veģetācijas dzīvotspēju. Esošie meži tika intensīvi izcirsti apkures un celtniecības vajadzībām. Izzūdot mežiem, plānā augsnes virskārta tika pakļauta zemes erozijai, tādējādi samazinoties teritorijām, kurās koki spēja augt. Mūsdienās vairs tikai nelielās aizsargātās teritorijās aug ziemeļu bērzs. Tiek mēģināts atjaunot koku audzes salā, bet to ir ļoti grūti izdarīt, tā kā zeme ir zaudējusi augsnes virskārtu. Jaunstādītajos mežos islandieši cenšas salā ieviest arī jaunas koku šķirnes.

Uz salas audzē lauksaimniecības dzīvniekus: aitas, liellopus, vistas, kazas un izturīgos Islandes zirgus. Islandes piekrastes okeāna ūdeņos dzīvo daudz un dažādas zivis. Zivjsaimniecība ir galvenā Islandes nodarbošanās. Zivjrūpniecība veido vairāk nekā 50% valsts eksporta. No savvaļas dzīvniekiem Islandes salā var sastapt polārlapsas, ūdeles, peles, žurkas, trušus un ziemeļbriežus. Reizēm no Grenlandes uz salu ar aisbergu lediem atceļo polārlāči.

Uz salas dzīvo dažādi putni, īpaši daudz ir jūras putnu, kas vij ligzdas krasta klintīs. Islandē ir atļautas komerciālās vaļu medības līdz ar vaļu medībām zinātnes vajadzībām. Kopš 1997. gada populāra ir vaļu vērošana, kas ekonomiski Islandei ir ienesīgāka nekā vaļu medības.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kolonizācija un valsts (874-1262) izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Altinga sapulce Tingvelirā (Þingvellir), 19. gadsimta attēls

Tiek uzskatīts, ka pirmie cilvēki, kas ieradās Islandē, bija īru mūki 8. gadsimtā. Arheoloģiskie izrakumi liecina par labu šai teorijai. Domājams, ka mūki devās prom, kad uz salas sāka apmesties norvēģi, kas uzsāka sistemātisku salas kolonizāciju laika periodā no aptuveni 870. līdz 930. gadam m.ē. Pirmais zināmais norvēģu ieceļotājs bija Ingolfurs Arnarsons, kurš uzcēla savas mājas Reikjavīkā 874. gadā. Ingolfuram sekoja daudzi citi emigranti, pārsvarā norvēģi un viņu īru vergi.

Līdz 930. gadam praktiski visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme bija sadalīta un iedzīvotāji izveidoja Altingu - kopsapulci jeb asambleju ar leģislatīvām un tiesu sistēmas funkcijām, kas bija Islandes valsts politiskais centrs. Islandes altings tiek uzskatīts par visvecāko parlamentu pasaulē. Ap 1000. gadu tika pārņemta kristietība. Valsts pastāvēja līdz 1262. gadam, kad, pieaugot atsevišķu Islandes vadoņu spēkam, sākotnējā kolonizatoru politiskā sistēma izrādījās darboties nespējīga.

Viduslaiki un agrā modernā ēra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējo nemieru un nesaskaņu dēļ tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru Islande nonāca Norvēģijas pakļautībā. 14. gadsimtā, kad Norvēģijas karaļnams apvienojās ar Dānijas karaļnamu ar Kalmāras ūniju, Islande kļuva par daļu no Dānijas. Turpmāko gadsimtu laikā Islande kļuva par vienu no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Neauglīgā augsne, vulkānu izvirdumi un skarbais klimats radīja smagus dzīves apstākļus cilvēkiem, kuru iztika bija galvenokārt bija atkarīga no lauksaimniecības. Mēris skāra Islandi 1402-1404. gadā un atkal 1494-1495. gadā, katru reizi atņemot dzīvību apmēram pusei iedzīvotāju.[8]

Ap 16. gadsimta vidu Dānijas karalis Kristiāns III sāka ieviest luterismu visās pakļautajās teritorijās. Pēdējam Islandes katoļu bīskapam galva tika nocirsta 1550. gadā un līdz ar to valsts pilnībā pārgāja uz luterismu. Līdz pat šodienai luterisms ir saglabājies kā dominējošā reliģija valstī. 17. un 18. gadsimtā Dānija ieviesa Islandē striktus tirdzniecības ierobežojumus, kas būtiski kavēja Islandes ekonomikas attīstību. Piekrastes iedzīvotāji cieta arī no pirātu uzbrukumiem. Baku epidēmija 18. gadsimtā nogalināja ap trešdaļu iedzīvotāju.[9] 1783. gadā notika Laki vulkāna izvirdums, kam bija postošas sekas, jo pēc izvirduma izmira apmēram puse mājdzīvnieku, kas izraisīja badu iedzīvotāju vidū, samazinot iedzīvotāju skaitu par ceturtdaļu.

Neatkarības kustība un Pasaules kari (1814-1945)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1814. gadā ar Ķīles miera līgumu Dānija un Norvēģija kļuva par atsevišķām karalistēm, taču Islande palika Dānijas pakļautībā. 19. gadsimta laikā valsts klimats aizvien pasliktinājās, tāpēc iedzīvotāji masveidā izceļoja uz Jauno pasauli, lielākoties uz Manitobu Kanādā. Ap 15000 no 70000 iedzīvotāju pameta Islandi.[10]

Taču 19. gadsimtā, iespaidojoties no romantisma un nacionālisma idejām kontinentālajā Eiropā, sāka mosties arī islandiešu nacionālā pašapziņa. Par neatkarības kustības vadītāju kļuva Jons Sigurdsons. 1874. gadā Dānija atļāva Islandei pieņemt savu konstitūciju un uzņemties pašpārvaldi, kuras tiesības tika paplašinātas 1904. gadā. Islande daļēju neatkarību ieguva 1918. gadā, kad tika parakstīta vienošanās ar Dāniju, kurā Islande tika atzīta par neatkarīgu valsti Dānijas karaļnama sastāvā. Dānija turpināja uzraudzīt Islandes ārpolitiku un ārlietas.

Otrā pasaules kara laikā Islande tāpat kā Dānija saglabāja neitralitāti. Taču, kad 1940. gadā Dāniju okupēja Vācija, Islandes parlaments pasludināja, ka Islandes valdība pārņem Dānijas karaļa funkcijas attiecībā uz Islandes ārlietām un citiem jautājumiem, kur iepriekš Dānija pieņēma lēmumus attiecībā uz Islandi. Mēnesi vēlāk, 1940. gada maijā, Britu karaspēks okupēja Islandi, pārkāpjot tās neitralitāti. 1941. gadā atbildība par Islandi pārgāja ASV rokās. Sabiedroto spēki palika Islandē līdz kara beigām.

1943. gada 31. decembrī beidzās termiņš Islandes ūnijas līgumam ar Dāniju, kas 1918. gadā tika noslēgts uz nākamajiem 25 gadiem. 1944. gada maijā notika referendums kurā islandieši balsoja par vienošanās ar Dāniju izbeigšanu un republikas izveidošanu. Formāli Islande kļuva par neatkarīgu republiku 1944. gada 17. jūnijā un Svens Bjērnsons kļuva par pirmo Islandes prezidentu.

Jaunāko laiku vēsture (pēc 1946. gada)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu un islandiešu kuģi satriecas Atlantijā okeānā Mencu kara laikā

1946. gadā Sabiedroto okupācijas spēki atstāja Islandi, kas formāli kļuva par NATO locekli 1949. gada 30. martā. 1951. gada 5. martā tika parakstīts aizsardzības līgums ar ASV. Amerikāņu militārie spēki atgriezās Islandē un palika tur visu Aukstā kara laiku, atstājot Islandi tikai 2006. gada rudenī. Islande ir vienīgā NATO valsts, kurai nav sava valsts karaspēka.

Pēc Otrā pasaules kara Islandē sākās ekonomiskās izaugsmes periods, ko veicināja zvejniecības industrializācija un Maršala plāna palīdzība. 1970. gados zīmīgi bija Mencu kari - vairāki konflikti ar Lielbritāniju par Islandes zvejas robežu paplašināšanu. Islandes ekonomika tika būtiski diversificēta un liberalizēta, kad Islande 1994. gadā pievienojās Eiropas Ekonomiskajai Zonai. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam Islande no valsts, kas bija slavena ar zvejniecību, pārtapa par globālu finansu centru, taču tāpēc tā arī sevišķi smagi cieta 2008. gada globālajā finansu krīzē.[11]

Valdība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islande ir parlamentāra republika. Parlaments mūsdienu izpratnē Islandē tika nodibināts 1845. gadā un tas pildīja konsultatīvu funkciju Dānijas karalim. Pašlaik parlaments (saukts par altingu) sastāv no 63 locekļiem, kurus ievēl uz četriem gadiem. Valsts galva ir prezidents, kurš galvenokārt pilda reprezentatīvās funkcijas. Faktiski valsts un valdības vadītājs ir premjerministrs.

Tiesu sistēmai ir divi līmeņi. Apakšējo līmeni veido rajonu tiesas, bet augšējo līmeni augstākā tiesa, kas darbojas arī kā konstitucionālā tiesa.

Islande ir ANO dalībvalsts kopš 1946. gada, NATO dalībvalsts kopš 1949. gada, EFTA dalībvalsts kopš 1960. gada un OECD dalībvalsts kopš 1961. gada. Islande ir pievienojusies Eiropas Ekonomiskajai Zonai, taču pagaidām nav Eiropas Savienības dalībvalsts. 2009. gada jūlijā Islandes parlaments nobalsoja par pieteikšanos dalībai ES.

Tautsaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 20. gadsimtam Islande bija viena no nabadzīgākajām valstīm Rietumeiropā un tās tautsaimniecība balstījās uz lauksaimniecību. Tautas skaitīšana 1703. gadā parādīja, ka 69% iedzīvotāju bija nodarbināti lauksaimniecībā un 30% bez lauksaimniecības piekopa arī zveju. 19. gadsimta beigās notika pāreja uz dziļjūras zveju un daudzi iedzīvotāji pārgāja no lauksaimniecības uz pilnu nodarbinātību šajā zvejniecībā. Pēdējos gadu desmitos valsts tautsaimniecība ir kļuvusi daudzveidīgāka, nozīmi gūstot pakalpojumu, tūrisma, finansu un dažādiem tehnoloģiju attīstības un ražošanas sektoriem. 2007. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti tikai 3% kopējā darbaspēka, ražošanā 19% (no tiem apm. 7% zvejniecībā) un pakalpojumu sektorā 78% no darbaspēka.[12]

Pirms 2008. gada krīzes Islande bija sasniegusi augstu ekonomiskās attīstības līmeni, bija vērojama tautsaimniecības izaugsme, zems bezdarbs un augsts labklājības līmenis. 2008. gada Tautas attīstības indeksā Islande ierindojās pirmajā vietā un islandieši bija trešajā vietā pēc vidējā dzīves ilguma - 81,5 gadi.[13] Pateicoties Skandināvu tipa sociālajai tirgus ekonomikai Islandes sabiedrība ir arī viena no vienlīdzīgākajām, salīdzinot Džini koeficienta rādītājus.

Globālā finansu krīze īpaši stipri skāra Islandi, sagraujot tās finansu sistēmu un līdz ar to izraisot smagu ekonomikas krīzi. Pirms krīzes bankas piekopa riskantas ekspansijas stratēģijas, kas padarīja tās īpaši ievainojamas krīzes laikā.[14]Trīs galveno banku parādsaistību apjoms desmit reizes pārsniedza valsts IKP tāpēc valsts nespēja tās glābt.[12] 2008. gada oktobrī valdība paziņoja par banku sektora pāriešanu valsts rokās. Islandes krona būtiski zaudēja vērtību attiecībā pret citām valūtām. Lai stabilizētu ekonomiku, Islande ir lūgusi SVF un citu valstu finansiālu palīdzību.

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaits[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek uzskatīts, ka kopš salas kolonizācijas līdz 19. gadsimta vidum tās iedzīvotāju skaits svārstījās no 40000 līdz 60000. Tajā laikā iedzīvotāju vairākkārtēji būtiski samazināja aukstas ziemas, pelnu izbiršana uz zemes vulkānu izvirdumos un mēris. Pirmā tautas skaitīšana 1703. gadā parādīja, ka Islandē dzīvo 50358 cilvēki. Pēc postošajiem vulkāna Laki izvirdumiem 1783.- 1784. gados iedzīvotāju skaits saruka līdz apmēram 40000. Dzīves līmeņa uzlabošanās veicināja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu kopš 19. gadsimta vidus - no apm. 60000 1850. gadā līdz 320000 2009. gadā.

Pēdējo desmit gadu laikā Islandē ievērojami palielinājies ārzemnieku īpatsvars. Ja 1985. gadā iedzīvotāji ar ārzemju pilsonību veidoja 1,5% no iedzīvotāju kopskaita, tad 2008. gada sākumā to skaits bija 7,4% (23,4 tūkstoši). Ārzemnieku vidū visvairāk ir poļu (36% no kopējā ārzemnieku skaita, 2,7% no iedzīvotāju kopskaita), viņiem seko vācieši (4,2% no ārzemnieku kopskaita), dāņi (4,1%), portugāļi (3,8%) un filipīnieši (3,2%). Desmitajā vietā pēc skaita ir latvieši: 2008. gada sākumā Islandē dzīvoja 434 Latvijas pilsoņi (1,9% no kopējā ārzemnieku skaita). Ārzemnieku skaits būtiski pieauga ekonomikas izaugsmes laikā, kad Islandē bija darbaspēka trūkums, īpaši kopš 2006. gada, kad tika atcelti brīvas darbaspēka kustības ierobežojumi jaunajām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas Austrumeiropas dalībvalstīm.[15]

2008. gada finansu krīzes dēļ gan daļa ārzemju darbaspēka, gan arī daudzi islandieši apsver iespēju pamest valsti.[16][17]

Ģenealoģija un ģenētika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islandes pamatiedzīvotājiem ir norvēģu un ķeltu izcelsme, ko apstiprina gan no kolonizācijas laikiem saglabājusies literatūra, gan arī zinātniski pētījumi, kas balstās uz asins tipu un ģenētiskās informācijas analīzēm. Viens no ģenētiskajiem pētījumiem parādīja, ka vairumam vīriešu pirmo kolonistu vidū bija norvēģu izcelsme, kamēr vairumam sieviešu bija ķeltu izcelsme.[18] Islandē ir pieejama ģeneoloģiskā informācija par tās iedzīvotājiem kopš 17. gadsimta beigām un atsevišķos gadījumos kopš kolonizācijas sākuma perioda. Biofarmaceitiskā kompānija deCODE Genetics finansēja ģenealoģijas datubāzes izveidošanu, lai veiktu pētījumus par ģenētika ģenētiku un slimību pārmantojamību. Islandes genoms ir īpaši interesants pētniekiem, jo Islandes populācija ir samērā maza, viendabīga un vēsturiski tā ir bijusi salīdzinoši izolēta, ir pieejami unikāla ģeneoloģiska informācija, kā arī individuāli veselības aprūpes sistēmas dati kopš 1915. gada. Taču šīs informācijas nodošana vienas privātas kompānijas rokās ir arī izraisījusi diskusiju par to, vai valsts var nodot šādu informāciju komerciālai organizācijai, vai netiek pārkāptas privātpersonu tiesības un informācija netiks izmantota ļaunprātīgi, kā arī par to, vai šādas informācijas monopols ir pareizs risinājums.[19]

Reliģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Helnāras ciemata baznīca, Snaifelsnesas pussalas dienvidu daļā

Konstitūcija nosaka, ka Islandē ir ticības brīvība, taču tai pat laikā konstitūcijā ir rakstīts, ka valsts oficiālā baznīca ir evanģēliski-luteriskā Islandes Nacionālā baznīca. Nacionālajā reģistrā tiek fiksēta katra Islandes pilsoņa reliģiskā piederība. Saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem 2008. gadā 79,11% iedzīvotāju ir luterāņi, Romas katoļu baznīcai piederēja 2,9% iedzīvotāju, Reikjavikas brīvajai baznīcai 2,5%, Hābnarfjērdiras brīvajai baznīcai 1,6%, bet pārējām reliģiskajām organizācijām, kuru Islandē ir vairāk par 30, sekotāju īpatsvars nepārsniedz 1% no kopējā iedzīvotāju skaita.

Valoda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Islandiešu valoda

Islandē tiek runāts Islandiešu valodā. De fakto tā ir valsts valoda, taču oficiāli nekad nav tikusi apstiprināta, jo nekad nav bijis tādas vajadzības. Islandiešu valoda ir ģermāņu valoda, kas cēlusies no sennorvēģu valodas. Salīdzinot ar citām skandināvu valodām, islandiešu valoda ir tuvāka sennorvēģu valodai, tā ir saglabājusi vairāk darbības vārdu un lietvārdu locījumu, kā arī tajā ir mazāk aizņēmumu no citām valodām. Tā ir vienīgā dzīvā valoda, kurā saglabājies rūnu rakstos izmantotais burts Þ. Vistuvākā radniecīgā valoda no dzīvajām valodām ir fēriešu valoda. Islandiešu valodā ir novērojams pastiprināts pūrisms, kad daudzu svešvārdu un aizguvumu vietā tiek veidoti jaunvārdi[20].

Islandē vairumam cilvēku nav uzvārdu. Tā vietā tiek lietots tēvavārds vai, retāk, mātes vārds, pievienojot vārdu "meita" (dóttir) vai "dēls" (son), kas tiek saglabāti arī pēc laulībām. Tāpēc Islandes telefonu grāmatā cilvēki ir sakārtoti pēc vārda, nevis uzvārda, kā tas ir citās valstīs.

Angļu valoda tiek plaši lietota kā otrā valoda, bez tam vairākums islandiešu saprot dāņu valodu. Abas šīs svešvalodas ir obligātajā skolas programmā.[21]

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islandiešu kultūra sakņojas skandināvu tradīcijās. Pasaulē vislabāk ir pazīstama islandiešu literatūra ar tās viduslaikos sarakstītajām sāgām un eddām. Savukārt mūzikā visslavenākā Islandes pārstāve ir Bjorka.

Islandieši augstu vērtē neatkarību un pašpietiekamību; Eiropas Komisijas veiktā sabiedriskā viedokļa aptauja 2005. gadā parādīja, ka 85% islandiešu uzskata, ka neatkarība ir "ļoti svarīga" tai laikā, kad vidējais rādītājs Eiropas Savienībā bija 53%, Norvēģijā 47% un Dānijā 49%.[22] Islande ir progresīva seksuālo minoritāšu jautājumos, atļaujot reģistrēt viendzimuma attiecības, kurām piešķir gandrīz visas tās pašas tiesības kā laulībai. Taču Islandē ir saglabājušies arī tradicionāli ticējumi. Tā, piemēram, daļa islandiešu nevēlas noliegt elfu pastāvēšanu.[23]

Islandes valsts svētki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. History of Medieval Greenland
  2. Jonas Moody. "Iceland Picks the World's First Openly Gay PM" Time.com, 30.01.2009
  3. COUNCIL CONCLUSIONS ON ENLARGEMENT AND STABILISATION AND ASSOCIATION PROCESS Briselē, 2012. gada 11. decembrī
  4. Iceland's EU bid is over, commission told atjaunots 2013. gada 1. jūlijā
  5. National Land Survey of Iceland
  6. Ari Trausti Guðmundsson. Lebende Erde: Facetten der Geologie Islands. Mál og menning, Reykjavík 2007 ISBN 9979-3-2778-3
  7. "Surtsey volcano", Iceland on the Web
  8. J. R. Maddicott. "6th-10th century AD" Past & Present, August 1997
  9. "Iceland History", Iceland on the Web
  10. Helga Kristin Einarsdottir and Meera Bhatia "For Iceland, an exodus of workers" International Herald Tribune, 05.12.2008
  11. Michael Lewis. "Wall Street on the Tundra" Vanity Fair, April 2009
  12. 12,0 12,1 Iceland The World Factbook. Central Intelligence Agency
  13. 2007/2008 Human Development Report: Iceland UNDP
  14. Economic Survey of Iceland 2009 OECD
  15. Lowana Veal. "Iceland: Migration Appears Here Too"IPS, 22.11.2006
  16. "Iceland faces immigrant exodus" BBC News, 21.10.2008
  17. "Island: Jeder Dritte überlegt Auswanderung" DiePresse.com, 01.11.2008
  18. Helgason, Agnar et al. "Estimating Scandinavian and Gaelic Ancestry in the Male Settlers of Iceland" American Journal of Human Genetics, Institute of Biological Anthropology, University of Oxford, 2000
  19. Oksana Hlodan. For Sale: Iceland's Genetic History ActionBioscience.org, 2000
  20. Pūrisms un latviešu valoda (latviski)
  21. Icelandic language Iceland Trade Directory
  22. Eurobarometer: Social values, Science and Technology Analysis European Commission, June 2005, p.35
  23. Sarah Lyall "Building in Iceland? Better Clear It With the Elves First" NY Times, 13.07.2005

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Islande
Wikiatlas
Wikimedia-Atlas: Islande – ģeogrāfiskās un vēstures kartes