Pozitīvā psiholoģija

Vikipēdijas lapa

Pozitīvā psiholoģija pēta apstākļus, kas veicina cilvēku, grupu un iestāžu optimālu darbību.[1] Tā pēta "pozitīvu subjektīvu pieredzi, pozitīvas individuālās iezīmes un pozitīvas institūcijas... tās mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti."[2]

Pozitīvā psiholoģija kā jauns psiholoģijas virziens radās 1998. gadā, kad Martins Seligmans to izvēlējās kā tēmu savam Amerikas Psiholoģijas asociācijas prezidenta pilnvaru termiņam.[3][4] Tā ir reakcija pret senākām psiholoģijas praksēm, kas koncentrējās uz garīgām slimībām un uzsvēra disfunkcionālu uzvedību un negatīvu domāšanu. Pozitīvā psiholoģija balstās uz Abrahama Maslova, Rollo Meja un Karla Rodžersa humānistisko perspektīvu, kas mudina likt uzsvaru uz laimi, labklājību un pozitivitāti.[4]

Pozitīvā psiholoģija lielā mērā balstās uz Rietumu filozofiskās tradīcijas jēdzieniem, piemēram, Aristoteļa jēdzienu eudaimonia, kas parasti tiek tulkots ar apzīmējumiem "uzplaukums", "laba dzīve" vai "laime".[5] Pozitīvie psihologi empīriski pēta apstākļus un procesus, kas veicina uzplaukumu, subjektīvu labklājību un laimi,[1] bieži lietojot šos terminus kā sinonīmus.

Pozitīvie psihologi iesaka vairākus faktorus, kas var veicināt laimi un subjektīvo labklājību, piemēram, sociālās saites ar partneri, ģimeni, draugiem, kolēģiem un plašākiem tīkliem, dalību klubos vai sabiedriskās organizācijās, fiziskus vingrinājumus un meditāciju.[6] Garīgā prakse un reliģiska kalpošana ir vēl viens iespējams labsajūtas avots.[7] Laime var pieaugt, palielinoties ienākumiem, lai gan virs noteiktas summas tā var sasniegt plato vai pat kristies.[8]

Definīcija un pamatpieņēmumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Martins Seligmans un Mihājs Čīksentmihāji definē pozitīvo psiholoģiju kā "zinātnisku izpēti par pozitīvu cilvēka funkcionēšanu un uzplaukumu vairākos līmeņos, kas ietver dzīves bioloģisko, personīgo, attiecību, institucionālo, kulturālo un globālo dimensiju".[9]

Pamatjēdzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pozitīvā psiholoģija fokusējas uz eudaimonia konceptu, kas nozīmē cilvēka uzplaukumu.[10] [ lappuse nepieciešams ] Psihologi un filozofi definē "labu dzīvi" kā tādu, kas sastāv no autentiskas pašizpausmes, labsajūtas un aktīvas iesaistīšanās dzīvē.[11]

Pozitīvās psiholoģijas mērķis ir papildināt un paplašināt tradicionālo, uz problēmām vērsto psiholoģiju. Tā fokusējas uz pozitīviem stāvokļiem (piemēram, laimi), pozitīvām iezīmēm (piemēram, talantiem, interesēm, rakstura stiprajām pusēm), pozitīvām attiecībām, pozitīvām institūcijām un to, kā tās ietekmē fizisko veselību.[12]

Martins Seligmans ierosina, ka cilvēks var vislabāk veicināt savu labklājību, attīstot rakstura stiprās puses.[13] Seligmans identificē citus iespējamos pozitīvās psiholoģijas mērķus: ģimenes un skolas, kas ļauj bērniem pilnvērtīgi attīstīties, darbavietas, kuru mērķis ir apmierinātība un augsta produktivitāte, kā arī citu cilvēku mācīšanu par pozitīvo psiholoģiju.[14]

Pozitīvās psiholoģijas pamatprincips ir tāds, ka cilvēka darbības izriet no mūsu nākotnes prognozēm; šīs prognozes savukārt ir balstītas uz mūsu pagātnes pieredzi.

Tie, kas praktizē pozitīvo psiholoģiju, mēģina veikt psiholoģiskas intervences, kas veicina pozitīvu attieksmi pret savu subjektīvo pieredzi, individuālajām iezīmēm un dzīves notikumiem.[15] Mērķis ir samazināt patoloģiskas domas, kas var rasties bezcerīgā prāta stāvoklī, un attīstīt optimistisku attieksmi pret dzīvi. Pozitīvie psihologi cenšas veicināt pagātnes pieņemšanu, aizrautību un optimismu attiecībā pret nākotni, kā arī apmierinātības un labklājības sajūtu tagadnē.[16]

Pētījumu tēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Seligmana un Kristofera Pētersona domām, pozitīvā psiholoģija adresē trīs problēmas: pozitīvas emocijas,[17] pozitīvas individuālās iezīmes[18] un pozitīvas institūcijas.[19] Pozitīvas emocijas ietver apmierinātību ar savu pagātni, laimi tagadnē un cerīgu skatu uz nākotni.[19] [20] Pozitīvas individuālās iezīmes ir cilvēka stiprās puses un tikumi. Pozitīvas institūcijas ir tās, kas uzlabo cilvēku kopienu.[ <span title="The text near this tag may need clarification or removal of jargon. (October 2023)">nepieciešams precizējums</span> ][14]

Pēc Pētersona domām, pozitīvos psihologus interesē četras tēmas: pozitīva pieredze, noturīgas rakstura īpašības, pozitīvas attiecības un pozitīvas institūcijas.[21] Viņš arī norāda, ka tēmas, kas interesē pētniekus šajā jomā, ir baudas vai plūsmas stāvokļi, vērtības, stiprās puses, tikumi, talanti, kā arī veidi, kā tos var veicināt sociālās sistēmas un institūcijas.[22]

Pamatteorija un metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pozitīvajā psiholoģijā nav vispārpieņemtas "zelta standarta" teorijas. Regulāri tiek citēti Seligmana darbi [23] tāpat kā Čīksentmihāji darbi, kā arī vecāki labklājības modeļi.

Vēlāk Pols Vongs ieviesa otrā viļņa pozitīvās psiholoģijas koncepciju.

Sākotnējā teorija: trīs ceļi uz laimi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatā Authentic Happiness (2002) Seligmans ierosināja trīs laimīgas dzīves paveidus, kurus iespējams izpētīt:[23]

  1. Baudpilna dzīve: pētījumi par to, kā cilvēki optimāli piedzīvo, prognozē un izbauda pozitīvās sajūtas, kas ir daļa no normāla un veselīga dzīvesveida (piemēram, attiecībās, vaļaspriekos, izklaidē utt.).
  2. Laba dzīve: pētījumi par labvēlīgo ietekmi, ko rada iedziļināšanās un plūsmas stāvokļi, kurus cilvēki piedzīvo, optimāli iesaistoties savās galvenajās nodarbēs. Plūsma tiek piedzīvota, kad sakrīt cilvēka stiprās puses un pašreizējais uzdevums jeb kad cilvēks jūtas pārliecināts par izvēlētā vai uzdotā uzdevuma izpildi. Saistītie jēdzieni ietver pašpārliecinātību un rotaļāšanos.
  3. Jēgpilna dzīve : pētījumi par to, kā cilvēki gūst pozitīvu labklājības, piederības, jēgas un mērķa sajūtu, esot daļai no kaut kā lielāka un noturīgāka par sevi (piemēram, daļai no dabas, sociālas grupas, organizācijas, kustības, tradīcijas vai uzskatu sistēmas) un ieguldot tās uzturēšanā.[24]

PERMA[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grāmatā Flourish (2011) Seligmans apgalvoja, ka viņa piedāvāto trīs laimīgas dzīves paveidu pēdējo kategoriju, "jēgpilnu dzīvi", var sadalīt trīs dažādās apakškategorijās. Šīs teorijas kopsavilkums ir mnemoniskais akronīms PERMA: pozitīvas emocijas (Positive Emotions), iesaiste (Engagement), attiecības (Relationships), nozīme un mērķis (Meaning and purpose) un sasniegumi (Accomplishments).[23][25]

Rakstura stiprās puses un tikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rokasgrāmata Character Strengths and Virtues (CSV; 2004) bija pirmais Seligmana un Pētersona mēģinājums identificēt un klasificēt cilvēku pozitīvās psiholoģiskās īpašības. Līdzīgi lomai, kādu Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (DSM) pildīja vispārīgajā psiholoģijā, CSV piedāvāja teorētisku ietvaru, lai palīdzētu izprast cilvēku stiprās puses un tikumus un attīstīt pozitīvās psiholoģijas praktiskus pielietojumus. Tā identificēja sešas tikumu klases (jeb "pamattikumus"), kas ir pamatā 24 izmērāmām pozitīvām rakstura īpašībām jeb stiprajām pusēm.[26]

CSV ierosināja, ka šiem sešiem tikumiem ir vēsturisks pamats vairumā kultūru un ka tie veicina laimes sajūtu. Lai gan ietver vairākus brīdinājumus un izņēmumus, šis universalitātes ierosinājums ved pie trīs teorijām:

  1. Cilvēka pozitīvo īpašību izpēte paplašina psiholoģisko izpēti, iekļaujot tajā mentālo labklājību.
  2. Pozitīvās psiholoģijas kustības līderi apšauba morālo relatīvismu, ierosinot, ka cilvēkiem ir evolucionāra nosliece uz noteiktiem tikumiem.
  3. Tikumam ir bioloģisks pamats.

Seši tikumi un 24 stiprās puses tiek kārtotas sekojoši:

  1. Viedums un gudrība: radošums, zinātkāre, atvērtība, patika pret mācīšanos, perspektīva, inovācija, apdomība
  2. Drosme: drosmīgums, neatlaidība, vitalitāte, dzīvesprieks
  3. Cilvēcība: mīlestība, labvēlība, sociālā inteliģence
  4. Taisnīgums: pilsoniskums, godīgums, līderība, integritāte, izcilība
  5. Mērenība: piedošana un žēlsirdība, pieticība, paškontrole
  6. Transcendence: skaistuma novērtēšana, pateicība, cerība, humors, garīgums

Vēlāki pētījumi ir apšaubījuši sešu tikumu konceptuālo ietvaru.[27][28][29]

Plūsmas stāvoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta 70. gados Čīksentmihāji sāka pētīt plūsmu jeb iedziļināšanās stāvoklī, kurā personas prasmes labi sader ar tā brīža prasībām. Viņš bieži dēvē to par "optimālo pieredzi".[30] Plūsmas stāvokli raksturo intensīva koncentrēšanās, pašapziņas zudums un sajūtas, ka persona ir ideāli izaicināta (ne garlaikota, ne pārslogota) un ka "laiks skrien". Plūsma pati par sevi ir atalgojoša; tā var palīdzēt sasniegt mērķus (piemēram, uzvarēt spēlē) vai uzlabot prasmes (piemēram, kļūt par labāku šaha spēlētāju).[31] Ikviens var piedzīvot plūsmas stāvokli, un tas var tikt piedzīvots dažādās dzīves jomās, kā rotaļās, radošos procesos un darbā.

Pozitīvās psiholoģijas otrais vilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pauls Vongs iepazīstināja ar pozitīvās psiholoģijas otrā viļņa ideju, kas fokusējas nevis uz laimes meklējumiem, bet gan dzīves jēgas meklējumiem.[32] Vairāki autori ir pārformulējuši pozitīvo psiholoģiju kā fokusētu uz pozitīviem iznākumiem un mentālo veselību, kā arī pētījuši pozitīvos iznākumus, ko sniedz negatīvu emociju un pesimisma pieņemšana.[33] Pozitīvās psiholoģijas otrais vilnis ierosina, ka ir labāk pieņemt un transformēt ciešanu nozīmi, nekā izvairīties no ciešanām.[34]

2016. gadā Lomass and Itzvans ierosināja, ka cilvēka uzplaukumam (pozitīvās psiholoģijas mērķim) ir nepieciešama dialektiska saspēle starp pozitīvo un negatīvo.[35] Viņi uzsvēra, ka fenomenus nav iespējams vērtēt kā pozitīvus vai negatīvus ārpus konteksta. Daži no viņu piemēriem:

optimisma un pesimisma dialektika
Optimismu asociē ar ilgmūžību, bet stratēģisks pesimisms var veicināt efektīvu plānošanu un lēmumu pieņemšanu
augsta pašvērtējuma un pazemības dialektika
Augsts pašvērtējums ir saistīts ar labsajūtu, bet dzīšanās pēc tā var veicināt depresiju. Pazemība var norādīt uz zemu pašvērtējumu vai arī veicināt prosociālas rīcības.
piedošanas un dusmu dialektika
Piedošana ir tikusi asociēta ar labsajūtu, bet cilvēki, kas piedodošāk izturas pret vardarbību, var ciest no ilgstošas vardarbības. Kamēr dusmas tiek pasniegtas kā destruktīva emocija, tā var būt arī morālas un tikt izmantotas, lai iestātos pret netaisnību.

2019. gadā Vongs ierosināja četrus pozitīvās psiholoģijas otrā viļņa principus:[34]

  1. tādas realitātes pieņemšanu, ka dzīvē pastāv ļaunums un ciešanas
  2. pieņemšanu, ka igtspējīga labklājība var tikt sasniegta tikai tad, ja tiek pārdzīvotas ciešanas
  3. atzīšanu, ka it viss dzīvē eksistē prestatos un ir svarīgi sasniegt adaptīvu balansu caur dialektiku
  4. mācīšanos no pirmiedzīvotāju psiholoģijas, kā antīkām atziņām par dziļas laimes rašanu sliktās situācijās

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 Gable, S. L.; Haidt, J. (2005). "What (and why) is positive psychology?". Review of General Psychology 9 (2): 103–110. doi:10.1037/1089-2680.9.2.103.
  2. ↑ Crispin Jenkinson. «Quality of Life». Encyclopedia Britannica (angļu), 2020-05-06. Skatīts: 2021-03-06.
  3. ↑ Ben-Shahar Tal. Happier: Learn the secrets to daily joy and lasting fulfillment. New York : McGraw-Hill, 2007. ISBN 978-0071510967. OCLC 176182574.
  4. ↑ 4,0 4,1 Reham Al Taher. «The 5 Founding Fathers and A History of Positive Psychology». Positive Psychology (en-US), 2015-02-12. Skatīts: 2022-12-06.
  5. ↑ Nyabul, P.O.; Situma, J.W. (2014). "The Meaning of Eudemonia in Aristotle's Ethics". International Journal of Philosophy and Theology 2: 65–74.
  6. ↑ Le Nguyen, Khoa D.; Lin, Jue; Algoe, Sara B.; Brantley, Mary M.; Kim, Sumi L.; Brantley, Jeffrey; Salzberg, Sharon; Fredrickson, Barbara L. (2019-10-01). "Loving-kindness meditation slows biological aging in novices: Evidence from a 12-week randomized controlled trial" (en). Psychoneuroendocrinology 108: 20–27. doi:10.1016/j.psyneuen.2019.05.020. ISSN 0306-4530. PMID 31185369.
  7. ↑ Day, J.M. (2010). "Religion, spirituality, and positive psychology in adulthood: A developmental view". Journal of Adult Development 17: 215–229. doi:10.1007/s10804-009-9086-7.
  8. ↑ Seligman, Martin E. P.; Steen, Tracy A.; Park, Nansook; Peterson, Christopher (2005). "Positive Psychology Progress: Empirical Validation of Interventions". American Psychologist 60 (5): 410–421. doi:10.1037/0003-066X.60.5.410. PMID 16045394.
  9. ↑ Seligman, Martin E. P.; Csikszentmihalyi, Mihaly (2000). "Positive psychology: An introduction.". American Psychologist 55 (1): 5–14. doi:10.1037//0003-066x.55.1.5. ISSN 0003-066X.
  10. ↑ Nicholas J. Crowe. Salem Press Encyclopedia, 2020.
  11. ↑ Sutton, Anna (2020). "Living the good life: A meta-analysis of authenticity, well-being and engagement". Personality and Individual Differences 153.
  12. ↑ Park, Nansook; Peterson, Christopher; Szvarca, Daniel; Vander Molen, Randy J.; Kim, Eric S.; Collon, Kevin (26 September 2014). "Positive Psychology and Physical Health". American Journal of Lifestyle Medicine (SAGE Publications) 10 (3): 200–206. doi:10.1177/1559827614550277. ISSN 1559-8276. PMC 6124958. PMID 30202275.
  13. ↑ Kaufman, Scott Barry (2015-08-02). "Which Character Strengths Are Most Predictive of Well-Being?". Scientific American.
  14. ↑ 14,0 14,1 Martin E.P. Seligman. «Positive Psychology Center». University of Pennsylvania.
  15. ↑ Seligman, Martin E. P.; Csikszentmihalyi, Mihaly (2000). "Positive Psychology: An Introduction". American Psychologist 55 (1): 5–14. doi:10.1037/0003-066x.55.1.5. PMID 11392865.
  16. ↑ Shesthra, Arjun (December 2016). "Positive psychology: Evolution, philosophical foundations, and present growth". Indian Journal of Positive Psychology 7 (4): 460–465. Veidne:ProQuest.
  17. ↑ Courtney E. Ackerman. «Positive Emotions: A List of 26 Examples + Definition in Psychology». Positive Psychology (en-US), 2018-03-12. Skatīts: 2021-07-01.
  18. ↑ «Happiness and Positive Psychology». AIPC Article Library (en-US). 2011-09-08. Skatīts: 2021-07-01.
  19. ↑ 19,0 19,1 «Our Mission». Positive Psychology Center | University of Pennsylvania. Skatīts: 2022-04-07.
  20. ↑ «Martin Seligman & Positive Psychology». Pursuit of Happiness. Skatīts: 2022-04-08.
  21. ↑ Peterson, Christopher (2009). "Positive Psychology". Reclaiming Children and Youth 18 (2): 3–7.
  22. ↑ Christopher Peterson. A primer in positive psychology. Oxford : Oxford University Press, 2006. ISBN 0-19-518833-0. OCLC 62089880.
  23. ↑ 23,0 23,1 23,2 David Sze. «The Father of Positive Psychology and His Two Theories of Happiness». Huffington Post (en-US), 2015-06-17. Skatīts: 2018-02-19.
  24. ↑ Allen, Mark S.; McCarthy, Paul J. (2016-01-02). "Be Happy in your Work: The Role of Positive Psychology in Working with Change and Performance" (en). Journal of Change Management 16 (1): 55–74. doi:10.1080/14697017.2015.1128471. ISSN 1469-7017.
  25. ↑ «The World Question Center 2011». Edge.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-02-10. Skatīts: 2011-02-07.
  26. ↑ Christopher Peterson, Martin E. P. Seligman. Character strengths and virtues: a handbook and classification. Washington, DC : American Psychological Assoc, 2004. ISBN 978-0-19-516701-6.
  27. ↑ Shryack, J.; Steger, M. F.; Krueger, R. F.; Kallie, C. S. (2010). "The structure of virtue: An empirical investigation of the dimensionality of the virtues in action inventory of strengths". Personality and Individual Differences 48 (6): 714–719. doi:10.1016/j.paid.2010.01.007.
  28. ↑ Brdr, I.; Kashdan, T.B. (2010). "Character strengths and well-being in Croatia: An empirical investigation of structure and correlates". Journal of Research in Personality 44: 151–154. doi:10.1016/j.jrp.2009.12.001.
  29. ↑ Paul Thagard. Scientific and technological thinking. Mawah, N.J. : Lawrence Erlbaum Associates, 2005. 159–171. lpp.
  30. ↑ Mihaly Csikszentmihalyi. Flow: the psychology of optimal experience. Joosr Ltd, 2016. ISBN 978-1-78567-230-9. OCLC 959933502.
  31. ↑ Mihaly Csikszentmihalyi. Flow: The Psychology of Optimal Experience. New York : Harper & Row, 1990. ISBN 978-0-06-016253-5.
  32. ↑ Wong, Paul T. P. (2011). "Positive psychology 2.0: Towards a balanced interactive model of the good life". Canadian Psychology 52: 69–81. doi:10.1037/a0022511.
  33. ↑ Ital Ivtzan, Tim Lomas, Kate Hefferon, Piers Worth. Second Wave Positive Psychology: Embracing the Dark Side of Life. Routledge & CRC Press, 2016. ISBN 9781138818668.
  34. ↑ 34,0 34,1 Wong, Paul T. P. (2019). "Second wave positive psychology's (PP 2.0) contribution to counselling psychology". Counselling Psychology Quarterly 32: 275–284. doi:10.1080/09515070.2019.1671320.
  35. ↑ Lomas, Tim; Ivtzan, Itai (2015-08-14). "Second Wave Positive Psychology: Exploring the Positive–Negative Dialectics of Wellbeing". Journal of Happiness Studies 17 (4): 1753–1768. doi:10.1007/s10902-015-9668-y. ISSN 1389-4978.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pozitīvā_psiholoģija&oldid=3995040"