Pārliecība, arī ticēšana, ticība vai uzskats, ir mentāls stāvoklis, kuram raksturīga uzticēšanās kā patiesībai, īstenības atbilstībai, arī pārliecība par kā vērtību, nozīmi bez pierādījumiem, pārbaudes. Pārliecība ir arī paļaušanās, piemēram, ticība sev, cilvēkam, nākotnei, ticība saviem spēkiem vai ticība labajam cilvēkā.[1] Pārliecība ir kādas parādības vai idejas vēlme atzīt par patiesu, balstoties uz iekšēju subjektīvu pārliecību un neprasot pierādījumus. Pārliecībai nav obligāti jābalstās uz faktiem vai loģiku.
Pārliecība ir stipra paļāvība uz netaustāmām lietām, kuras ir vai nu tagad, vai paredzamā, vai arī tālā nākotnē notiekošas. Pārliecība nav pilnīgas zināšanas par kaut ko, un tādēļ ietver arī cerību uz to, kas nav redzams. Dažkārt pārliecībai var vilkt vienādības zīmi ar cerību un paļāvību. Parasti pārliecību balsta reliģiskas vai arī zinātniskas iestrādes kaut kādā jomā, kurām nevar atrast zinātnisku izskaidrojumu. Ja pienāk brīdis un tiek atrasts zinātnisks pamatojums vai arī vienkārši ticība pārtop par realitāti, tā ticībai uzreiz pienāk gals.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pārliecība.
