Rāmsaras konvencija

Rāmsaras konvencija ir starptautisks līgums par nozīmīgu mitrāju saglabāšanu un ilgtspējīgu lietošanu.^[1] Konvencijas dalībvalstis apņemas novērst šādu nozīmīgu mitrāju samazināšanos, atzīt mitrāju fundamentālo ekoloģisko nozīmi un to ekonomisko, kulturālo, zinātnisko un rekreatīvo vērtību. Konvencija nosaukta noslēgšanas vietas Irānas pilsētas Rāmsaras vārdā.

Konvencijas oficiālais nosaukums ir Par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi.^[2] Konvencija tika izstrādāta 1971. g. 2. februārī Rāmsarā un stājās spēkā 1975. g. 21. decembrī. Konvencijas pirmparakstītājas bija 18 valstis.

Rāmsaras starptautiski nozīmīgo mitrāju sarakstā iekļauta 1801 vieta (pazīstamas arī kā Rāmsaras vietas) ar kopējo platību ap 1 630 000 km². Visvairāk šādu vietu ir Apvienotajā Karalistē (166), bet vislielākā kopplatība ir Kanādas mitrājiem (130 000 km²).

2008. gadā konvenciju bija parakstījušas 158 dalībvalstis. Konvencijas galvenā mītne atrodas Glānā, Šveicē.

Latvija Rāmsaras konvencijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā Rāmsaras konvencija^[3] ir pieņemta un apstiprināta līdz ar likuma „Par 1971. gada 2. februāra Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi” spēkā stāšanos 1995. gada 5. aprīlī, vienlaicīgi nosakot arī trīs t.s. Rāmsaras vietas Latvijā.^[4]

2008. gadā Latvijā ir sekojošas konvencijā iekļautas teritorijas: Engures ezers, Kaņiera ezers, Teiču un Pelečāres purvi, Lubāna mitrāju komplekss, Papes mitrāju komplekss un Ziemeļu purvi.