Rāmsaras konvencija

Vikipēdijas lapa
Rāmsaras konvencija
{{{image_alt}}}
Parakstīts 1971. gada 2. februārī
Vieta Rāmsara, Irāna
Stājies spēkā 1975. gada 25. decembrī
Kondīcija 7 valstu ratificēšana
Parakstītāji 23
Dalībvalstis 172[2]
Glabātājs UNESCO ģenerāldirektors
Valodas angļu, franču, vācu, krievu, spāņu

Rāmsaras konvencija ir 1971. gada 2. februārī Irānas pilsētā Rāmsarā parakstītā Konvencija par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi.[1] Konvencijas mērķis ir rosināt dalībvalstīm izstrādāt politiskus pasākumus mitrāju aizsardzībai. Pievienojoties konvencijai, katra dalībvalsts iesniedz vismaz vienu mitrāju teritoriju iekļaušanai starptautiskas nozīmes mitrāju sarakstā. Dalībvalstis apņemas nodrošināt to aizsardzību un veicināt starptautisko sadarbību pārrobežu teritoriju aizsardzības nodrošināšanai.

Konvencijas dalībvalstis apņemas veicināt mitrāju teritoriju gudru izmantošanu (wise use), atzīt mitrāju ekoloģisko nozīmi un to ekonomisko, kulturas, zinātnisko un rekreācijas vērtību.

Konvencijas teksts tika pieņemts un atvērts parakstīšanai starptautiskā konferencē 1971. gada 2. februārī Rāmsarā un stājās spēkā 1975. gada 21. decembrī, četrus mēnešus pēc tam, kad to bija ratificējušas 7 valstis. Rāmsarā konvenciju parakstīja 18 valstis.

Pastāvīgā biroja funkcijas veica Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības apvienība (IUCN). Tās galvenā mītne atrodas Šveicē, Glandā. Pēc konvencijas stāšanās spēkā birojs kļuva par konvencijas sekretariātu.

Rāmsaras starptautiski nozīmīgo mitrāju sarakstā iekļautas 2439 vietas (pazīstamas arī kā Rāmsaras vietas) no 172 dalībvalstīm.[3] Šī informācija ir mainīga, jo valstis var pievienoties konvencijai, izstāties no tās, papildināt savu vietu sarakstu vai atsaukt tās.

Kopš 2021. gada 2. februāris tiek svinēts kā Pasaules mitrāju diena, kuru iedibināja ANO Ģenerālā Asambleja.

Latvija Rāmsaras konvencijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā Rāmsaras konvencijai[4] pievienojās 1995. gadā, kad tika pieņemts likums Par 1971. gada 2. februāra Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi un Ārlietu ministrija iesniedza UNESCO Latvijas pievienošanās notu. Vienlaikus tika apstiprināts un iesniegts saraksts ar starptautiskas nozīmes mitrājiem. Tajā bija trīs teritorijas - Engures ezers, Kaņiera ezers un Teiču un Pelečāres purvi.

1996. gada martā Brisbenā, Austrālijā norisinājās 6. Rāmsaras konvencijas dalībvalstu sanāksme, kurā pirmo reizi no Latvijas piedalījās delegācija ar dalībvalsts tiesībām.

2002. gadā tika pieņemti iepriekš minētā likuma grozījumi[5] un Starptautiski nozīmīgo mitrāju saraksts papildināts ar Papes mitrāju kompleksu, Lubānas mitrāju kompleksu un Ziemeļu purviem. Kaņiera ezera teritorija palielināta, iekļaujot visu Ķemeru nacionālo parku. Visas minētās teritorijas ir iekļautas īpaši aizsargājamo teritoriju sarakstos, tām ir izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi un dabas aizsardzības plāni.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]