Teiču dabas rezervāts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teiču dabas rezervāts
Teiču purvs no skatu torņa.jpg
Teiču purvs no skatu torņa
Teiču dabas rezervāts (Latvija)
Teiču dabas rezervāts
Teiču dabas rezervāts
Tips dabas rezervāts
Atrašanās vieta Krustpils novads, Madonas novads, Varakļānu novads
Koordinātas 56°36′09″N 26°29′55″E / 56.6025°N 26.498611°E / 56.6025; 26.498611Koordinātas: 56°36′09″N 26°29′55″E / 56.6025°N 26.498611°E / 56.6025; 26.498611
Platība 19 074 ha
Dibināts 1982. gadā
Pārvaldes institūcija Dabas aizsardzības pārvalde
Skats uz Teiču dabas rezervātu no autoceļa E22

Teiču dabas rezervāts atrodas Austrumlatvijas zemienē, Madonas, Varakļānu un Krustpils novados un iekļauj Teiču purvu un apkārtējos mežos. Rezervāta administrācija atrods Ļaudonā. Rezervāta platība ir 19 074 ha.

Dibināts 1982. gadā, 1989. gadā iekļauts Eiropas putniem nozīmīgo vietu sarakstā, 1995. gadā Rāmsaras konvencijas starptautiskās nozīmes mitrāju sarakstā). Rezervātā tiek saglabāta Austrumbaltijai raksturīga purva ekosistēma, bagātā putnu valsts, fauna un flora. Teiču rezervāts ietilpst Austrumlatvijas ģeobotāniskajā rajonā.

Dabas un kultūrvēsturiskais mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teiču dabas rezervātā ir Latvijas lielākais purvs (platība apmēram 16000 ha), ko praktiski nav skārusi cilvēka darbība. Aizsargājamā teritorija ir arī viens no lielākajiem mitro ekosistēmu kompleksiem Baltijā ar rezervāta aizsardzības režīmu. Lielāko daļu aizņem augstais jeb sūnu purvs. Mežs aizņem 3729 ha. Lielāki skujkoku un jaukto mežu nogabali ir tikai ziemeļu daļā. Bez akačiem un lāmām Teiču rezervātā ir 18 ezeri, kas lielāki par 2 ha; lielākie - Kurtavas, Pieslaista un Mindaukas ezers. Tie ir distrofi ezeri - ūdenī daudz organisko vielu, maz minerālvielu.

Zonas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezervāta teritorijā noteiktas sekojošas funkcionālās zonas:stingrā režīma zona un regulējamā režīma zona. Stingrajā režīma zonā nav pieļaujama nekāda saimnieciskā darbība, aizliegta uzturēšanās (drīkst apmeklēt tikai izpētes un aizsardzības nolūkos). Regulējamajā režīma zonā aizliegts uzturēties bez administrācijas izsniegtas atļaujas, veikt jebkādu mežsaimniecisko darbību (izņemot ainavu veidošanas cirti) un noteikti arī citi ierobežojumi. Zona izveidota, lai nodrošinātu sugu un biotopu daudzveidību, ekosistēmu dabisku attīstību, pastāvot minimālai antropogēnai slodzei, lai pētītu ekosistēmu attīstību un to elementus. Lai mazinātu saimniecisko un sociālo ietekmi uz rezervāta ekosistēmām, ap to pa apkārtējiem valsts nozīmes autoceļiem noteikta ārējā aizsargjosla. Šī josla neatrodas rezervāta administrācijas pārvaldījumā, aizsargjoslā noteikti salīdzinoši niecīgi saimnieciskās darbības ierobežojumi - aizliegtas medņu, rubeņu un zosu medības, ūdens hidroloģiskā režīma maiņa, toksisku un mutagēnu ķīmisko vielu vai produktu lietošana.

Pašlaik stingrajā zonā tiešas antropogēnās ietekmes praktiski nav. Tā atrodas grūti sasniedzamā purva centrālajā daļā, kur cilvēku apmeklējumi pat izpētes un aizsardzības nolūkā ir reti. Retos gadījumos vietējie iedzīvotāji (pretlikumīgi) to apmeklē ogošanas un makšķerēšanas nolūkā (tas rada ne tikai traucējumus, purvā paliek arī sadzīves atkritumi). Lielāku iespaidu atstāj netiešā antropogēnā ietekme. Te būtiska ir pagātnē radītā nosusināšanas sistēma (grāvji, kanāli, iztaisnotās mazās upes). Lai gan nosusināšanas sistēma Teiču purvā tika veidota krietni mazākā apmērā nekā daudzos citos Latvijas purvos, tā vērtējama kā lielākā ekosistēmas degradējošā darbība pagātnē un turpina ietekmēt purvu un mitros mežus arī tagad. Gadu gaitā nosusināšanas ietekme mazinājusies gan grāvju aizaugšanas, bebru darbības, gan pēdējos gados arī mērķtiecīgas aizsprostu būves rezultātā. Domājams, ka zināmu ietekmi atstāj arī piesārņojums no gaisa. Šīs ietekmes apjoms nav zināms, taču literatūrā (Ellenberg 1993) minēts kā būtisks. Tas veicina purva virskārtas bagātināšanos ar minerālvielām un sekojoši "bagātākus" augšanas apstākļus veģetācijai. Par "trauksmes signālu" var kalpot divi indikatori:

  • vietējo iedzīvotāju atmiņas par konkrētiem purva rajoniem, kas 50 gadu laikā bez nosusināšanas strauji aizauguši ar priedēm;
  • putnu skaita izmaiņas maršrutā, kur novērojumi uzsākti 1991. gadā (pat tik īsā laika periodā pieaudzis koku-krūmu stāvā ligzdojošo putnu skaits; samazinājies klajā ainavā ligzdojošo putnu skaits).

Regulējamās zonas aizsardzības režīms pašlaik ir visai tuvs stingrās zonas režīmam (protams, ņemot vērā, ka šī zona ir cilvēkiem ērtāk sasniedzama). Antropogēnā ietekme tajā ir salīdzinoši maza (uzskaitīta nozīmīgākā):

  • Zonā atrodas tikai viena apdzīvota viensēta (Mindaugu salā, saimnieciskā darbība pasargā salu no aizaugšanas ar krūmiem un teritorijas apganīšana ir īpaši atbalstāma). 4 apdzīvotas viensētas Siksalā (formāli - ārpus rezervāta, bet teritorijas iekšienē). Rezervātam piekļaujas apdzīvotu viensētu pagalmi arī Krustakrogā (dienvidaustrumos).
  • Teritorijā ietilpstošo regulāri izmantojamo ceļu garums nepārsniedz 15 km, vēl apmēram 10 km ceļu tiek izmantoti braukšanai neregulāri. Tomēr atsevišķi ceļu posmi, kas robežojas vai šķērso rezervāta malas (šoseja E22 (A12) Jēkabpils - Rēzekne 7 km garumā, autoceļš P62 Atašiene-Mētriena 2 km garumā), raksturojas ar visai augstu satiksmes intensitāti. Arī dzelzceļa līnija Jēkabpils-Rēzekne robežojas ar rezervātu 8 km garā posmā. Gan autoceļš, gan dzelzceļš rada piesārņojumu ar izplūdes gāzēm, sadzīves atkritumiem, kā arī traucējumus (intensīva satiksme), taču šaurā joslā.
  • Teritorijā notiek meža cūku un aļņu skaita regulēšana (medības), taču intensitāte vairākkārt zemāka nekā citās medību platībās.
  • Pēdējos gados uzsākta dabisko pļavu atjaunošana un uzturēšana (krūmu apaugums 2002. - 2003. gadā izzāģēts ap 30 ha platībā, ik gadus nopļauts līdz 80 ha).
  • Teritorija visu gadu tiek apmeklēta apsardzības, pētniecības nolūkos un infrastruktūras (robežzīmes, apmeklētāju laipas, atsevišķas kvartālstigas) uzturēšanai, taču kopējā intensitāte - salīdzinoši neliela.
  • Ierobežotā posmā (Sildas-Siksala) gidu pavadībā notiek ekskursijas (pēdējos gados veģetācijas periodā gandrīz katru dienu), kopējais apmeklētāju skaits pārsniedz 1000 cilvēku gadā. Nenoliedzami, ka notiek arī nereģistrēti apmeklējumi.
  • Vietējo iedzīvotāju apmeklējumi dabas resursu ieguvei. Tiek atļauti ierobežoti apmeklējumi dzērveņu lasīšanai (4 dienas septembrī, kopā ap 1700 cilvēku). Taču notiek arī neatļauti apmeklējumi - visvairāk melleņu ievākšanai un makšķerēšanai rezervāta ezeros. Neatļauto apmeklējumu daudzums kopumā pārsniedz reģistrēto un atļauto apmeklējumu intensitāti.
  • Mežizstrāde teritorijā nenotiek (tikai jau minētā apauguma izzāģēšana pļavās un atsevišķu stigu vai joslu uzturēšana).

Visu purvu aptverošās mežaudzes (arī salas, pussalas) vēl 1970. gados bija mežsaimnieciski izmantota teritorija. Līdz ar to mežaudžu īpatsvars rezervātā ir salīdzinoši neliels.

Apdzīvotas vietas un būves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar apdzīvotajām vietām saistītajiem putniem ligzdošanas iespēju rezervātā ir maz. Šeit atrodas tikai dažas ēkas ar mājvietām (pussabrukušas būves Sildās un Zabatās, mūri Ozolsalā un mūru paliekas vēl dažās vietās, viensēta Mindaugu salā, dažas būves Krustakrogā un četras viensētas Siksalā, infrastruktūras būves Siksalā, laipas posmā Sildas-Siksala, ugunsnovērošanas tornis Krustakrogā). Vairākas sen pamestas mājvietas (saglabājušās augļu dārza paliekas un veci mājvietām raksturīgi lapu koki) atrodamas arī citās vietās, piemēram, Bērzusalā, Ozolsalā, Plūškās. Viensētu skaits samazinājās pēc rezervāta dibināšanas. Atbilstoši tam samazinājās ar ēkām saistīto putnu (piemēram, baltās cielavas, baltā stārķa, bezdelīgas, mājas čurkstes, mājas strazda, mājas un lauku zvirbuļa, domājams, arī dadzīša, kaņepīša, dižknābja) skaits. Tūrisma infrastruktūras objektu izbūve rezervātā 90. gadu beigās jau nākamajos gados piesaistīja atsevišķas putnu sugas. Purva biotopā tāda ir baltā cielava (līdz 3 ligzdojošiem pāriem zem laipām un platformām; 1 - 2 pāri obektos Siksalā). Baltā cielava labprāt izmanto arī citus cilvēka radītus (kaut īslaicīgus) objektus - filmēšanas būdas, vagoniņu pie Vaboles ezera, koku stumbru krāvumus. Savukārt mājas čurkstes un bezdelīgas visai strauji apguva rezervāta infrastruktūras objektus Siksalā (ar ekskrementiem un nokritušām ligzdām radot ievērojamu piesārņojumu šajās ekskursantu bieži apmeklētajās vietās. Īpaši jāatzīmē pagātnē izbūvētais ceļš posmā Sildas-Siksala-Silagals, kas šķērso purvu. Blakus tam izraktais grāvis sekmējis straujāku koku apauguma veidošanos, savukārt ceļu būves un rakšanas rezultātā radusies minerālzemes josla, kurā aug daudzi purvam neraksturīgi augi (arī koki un krūmi). Līdz ar to šeit ligzdo purvam neraksturīgi putni - dzeltenā stērste, lakstīgala, dārza ķauķis, melngalvas ķauķis, purva ķauķis, lielākā blīvumā nekā parasti sastopams brūnspārnu ķauķis, gaišais ķauķis, mazais svilpis. Applūdušajos posmos ligzdo ceru ķauķis, niedru stērste, mērkaziņa. Līdzīgi arī vairākas citas antropogēni ietekmētas zonas (šosejas mala, dzelzceļmala), lai gan formāli neiekļaujas rezervātā, būtiski ietekmē apkārtnē ligzdojošos putnus. Pārejas joslā uz purvu ligzdo tipiskas lauksaimniecības ainavas sugas - brūnspārnu ķauķis, dārza ķauķis, melngalvas ķauķis, brūnā čakste, grieze. Esošo un pamesto mājvietu apkārtne ir vienīgā vieta, kur rezervātā aug veci (tātad - dobumaini un daļēji sausi) platlapju koki: ozoli, liepas, oši, kļavas. Ņemot vērā to reto sastopamību, kokiem tomēr nav būtiska nozīme rezervāta ornitofaunas veidošanā. Vienīgā suga, kuras klātbūtni nosaka vecie lapu koki, ir vidējais dzenis. Tomēr arī baltmugurdzenis nereti konstatēts pie mājvietām, koku dobumos ligzdojušas meža pūces un urālpūces.

Objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salu, pussalu, purva daļu un pļavu nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Apsalas (Pulcenes, Vaišļusala) - Barkavas pagastā, pussala purva ziemeļu daļā, pārsvarā meliorēti zālāji
  • Apšsala - 0,5 ha meža sala purvā
  • Barbaļu pussala - ap 200 ha liela mežu un pļavu pussala ar mājvietām Atašienes pagastā, purva rietumu malā
  • Bērzu silova - 3 ha meža salas purvā, starp Stutkas pussalu un Zolotovu
  • Bērzusala (Mazā Stutka) - 5 ha, mozaikveida pļavas ar vecām māju vietām rezervāta rietumu malā, kas ietilpst tāda paša nosaukuma pussalā
  • Bozēnu lauki - ap 8 km uz ziemeļaustrumiem no rezervāta, 2 km uz austrumiem no Barkavas novietots liels tīrumu masīvs (zosu un dzērvju barošanās vieta)
  • Brākas (Vilciņa) lauki - tīrumu un zālāju masīvs Atašienes pagastā, purva rietumu malā, starp Zolotovu un Kristapūriem
  • Briežuauka - 5 ha priežu audze purvā uz ziemeļiem no Ciematnieka ezera, pie Aklās upītes
  • Cūkusala (Bērzu sala) - 6 ha meža sala purvā
  • Eiduku purvs - Teiču purva daļa starp Rāksalu un Barbaļu pussalu, tā dēvē arī ārpus rezervāta esošo purva daļu - dabas liegumu "Eiduku purvs"
  • Garā sala (Garā sola) - 1,5 ha meža sala purva malā, starp Viaduktu un Kristapūriem
  • Kristapūri - Atašienes pagastā, rajons Teiču purva dienvidrietumu malā, pārsvarā meliorēti zālāji un tīrumi
  • Krustakrogs - apdzīvota vieta, pļavas un ugunsnovērošanas tornis purva dienvidaustrumu daļā
  • Kurtavas saliņas - senāk rezervātam nepiederoša teritorija Kurtavas sila iekšienē; aizaugošas pļavas 6 ha, mežaudzes 41 ha
  • Kurtavas sils - meža masīvs uz DR no Kurtavas ezera
  • Kurtavas Melnā sala - 9 ha liela priežu audze purvā starp Kurtavas ezeru un Barbaļu pussalu
  • Melnā sala (Melnā saleņa, Liepu sala) - 1 ha meža sala purvā, uz dienvidaustrumiem no Liepsalas ezera
  • Mindaugu sala - aizaugošu pļavu masīvs (50 ha) starp Ozolsalu un Siksalu; viena apdzīvota viensēta
  • Ozolsala - aizaugošu pļavu masīvs (90 ha) starp Ozolsalas purvu un Mindaugām
  • Ozolsalas purvs - rezervātā ietilpstošs atsevišķs purvs (~400 ha) ar 2 mežu pussalām, uz Z no Teiču purva
  • Plūškas (Pūškas) - 4 ha, mizaikveida pļavas ar vecām māju vietām rezervāta austrumu daļā, uz ziemeļiem no Lisiņas ezera
  • Rāksala - ap 300 ha liela pussala ar lauksaimniecības zemēm, viensētām un mežiem purva rietumu malā, Mētrienas pagastā, starp Kurtavas silu un Eiduku purvu
  • Sildu pļava - 5 ha pļavas un mājvieta pie Sildu ezera
  • Siksala - Murmastienes pagastā, liela minerālzemes sala purva vidū; četras apdzīvotas viensētas un vairākas mājvietas; lauksaimniecības zemes un aizaugošas pļavas 130 ha, mežaudzes 50 ha, rezervāts apsaimnieko tikai daļu no teritorijas
  • Stutkas pussala - Atašienes pagastā, liela pļavu, mājvietu un mežu pussala purva rietumu malā
  • Šusta pussala - 30 ha, šaura un gara mežu un pļavu pussala ar mājvietu purva rietumu malā
  • Tolkāja - Murmastienes pagastā, līdz 100 ha liela pussala purva austrumu malā, pārsvarā meliorēti zālāji un tīrumi
  • Vēja Vīta - 13 ha, meliorēts zālājs rezervāta austrumu malā
  • Vertiņsala - Murmastienes pagastā, liela pussala purva austrumu malā, apdzīvotas vietas un tīrumi
  • Viadukts - Atašienes pagastā, autoceļa Jēkabpils-Rēzekne šķērsojums pār dzelzecļu Jēkabpils-Rēzekne starp Atašieni un Stirnieni
  • Vilku metiens - 20 ha priežu audze purvā uz rietumiem no Murmastienes ezera
  • Zabatas - 1,2 ha, pļava ar mājvietu rezervāta austrumu malā
  • Zolotova (Jaunbarauka, Jaunborovka, Krusta silova) - Atašienes pagastā, meža un aizaugošu pļavu pussala purva dienvidrietumu malā.

Ūdeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purvā ir daudz mazu ūdenstilpņu - akaču un lāmu. Bieži vien iedalījums ir visai nosacīts.

  • Ezers ir ūdenstilpne, kam klajā vienlaidus ūdens platība (pat mazūdens periodā) lielāka par 1 ha un kam raksturīga noapaļota vai iegarena forma.
  • Akacis ir ūdenstilpna, kas mazāka par 1 ha (izņemot labirintveidīgos akačus, piemēram, Kazsalas rajonā, kur platība ir lielāka). Parasti akača apkārtne maz atšķiras no apkārtējā purva. Ja tam apkārt ir lielas un klajas platības, akaci biežāk dēvē par lāmu ar akačiem.
  • Lāma ir klaja un staigna teritorija purvā, kur mazūdens periodā klajš ūdens ir ļoti sekls vai tā nav vispār. Purvā ir ļoti daudz mazu lāmu (ar platību līdz daži desmiti kvadrātmetru), tomēr, ja tās novietotas atsevišķi, lāmām kā putnu ligzdošanas vietām nav īpaša nozīme. Nozīmīgi ir lieli lāmu rajoni (vismaz dažus hektārus lieli). Ir arī ļoti lielas lāmas (simtiem hektāru), kas atrodas ap akaču grupām (Liepsalas, Apsalu, Stutkas, Barbaļu lāmas u.c.).

Upes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Odze (lejtecē Vīpe) - Neretas labā pieteka Madonas un Jēkabpils rajonā. Garums 26 km, baseins 170 km2, gada notece 0,041 km3 , kritums 20 m (0,8 m/km). Novada Teiču purva R daļas ūdeņus.
  • Teicija, Teicēja, Teiča - Meirānu kanāla kreisā pieteka Madonas rajonā. Garums 25 km, baseins 80 km2 ,gada notece 0,016 km3, kritums 15 m (0,6 m/km). Tek pa Jersikas un Lubāna līdzenumu. Iztek no Teiču purva A malas un tek gar purva malu uz ziemeļiem Teiču purva ziemeļaustrumu stūrī.

Ezeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums no rezervāta ezeriem ir tipiski distrofi ūdensbaseini. Raksturīga ir šo ezeru ieapaļā forma un saliņu iztrūkums, tajos nav augstāko ūdensaugu. Saliņu trūkums būtiski ierobežo putnu ligzdošanas iespējas ezeros. Ligzdām krastos ir lielāka izpostīšanas varbūtība (mežacūkas, lapsas, jenotsuņi; līdz šim nav iegūtas ziņas par amerikas ūdeļu klātbūtni purva vidū) un vairāk traucējumu. Mazliet drošākus apstākļus nodrošina vairāku ezeru (īpaši Mindauga, Lipsalas un Tolkovas) krastos izvietojušās šaurās "lagūnas" (līdz pat desmitiem metru garas) un pussalas. Raksturīgākie ligzdotāji distrofajos ezeros ir meža pīle, krīklis, baltvēderis, mazuļus bieži atved gaigalas. Arī melnkakla gārgale ir raksturīga (taču ļoti reta) šī veida ezeru apdzīvotāja. Daudziem ezeriem krastos ir nelielu priedīšu josla, kur ligzdo koku čipste, žubīte, vītītis un dzeguze, nereti arī brūnspārnu ķauķis un meža strazdi. Raksturīga krastmalu suga ir baltā cielava. Ja ezermalā ir klajas vietas, sastopama purva tilbīte un dzeltenā cielava. Saliņu trūkumu ezeros dažkārt kompensē kūdras pacēlumi (no gultnes vai krasta atdalījušies lieli kūdras gabali). Uz tiem nereti ligzdo kajaki, konstatēts arī melnkakla gārgales ligzdošanas gadījums. Vairāki ezeri atrodas līdzās minerālzemei (dažkārt ezerus ieskauj sūnu purvs, taču ievērojama ir gruntsūdeņu pieplūde). Rezervātā ezeros aug augstāki ūdensaugi, un te spēj ligzdot daudzas purviem neraksturīgas putnu sugas. Rezervāta ziemeļrietumu malā atrodas Maltas ezers - neliels meža ezeriņš. Pārējo ezeru vidū īpaši ievērojami divi - Ciematnieka un Vaboles ezers.

Ciematnieka ezers izceļas ar seklu, koku saknēm un celmiem bagātu piekrastes joslu, kā arī kūdras pacēlumiem piekrastē (saliņām). Daudzas no saliņām apaugušas ar grīšļiem un bērziņiem, dažas - vēja ietekmē pārvietojas. Piekrastes joslā esošie celmi liecina, ka kādreiz te augusi lielu priežu josla. Grūti izskaidrojamas ir ezera ūdens līmeņa svārstības. Dažus gadus līmenis nokrīt pat par 1 m. Acīmredzot, tieši līmeņa svārstības veidojušas ezeru tik piemērotu putniem. Pēc vietējo iedzīvotāju ziņām, līmeņa svārstības parādījušās pēc apkārtnes meliorācijas 60. gados. Pēdējās desmitgadēs Ciematnieka ezerā vienmēr ligzdojušas purva tilbītes, dzērves un kajaki.

Vaboles ezera centrā atrodas klajš, līdz pat 2 m dziļš ūdens (iegareni labirinti, kuru perifērie gali tiek dēvēti par "kabatām"). Raksturīgākā iezīme ir daudzas lielas, ar sfagnu un grīšļu veģetāciju klātas salas un pussalas starp "kabatām". Piekrastē esošie kūdras atsegumi un ciņi nodrošina īpaši labvēlīgus apstākļus putniem. Ezera malā atrodas plaša pārejas purva josla (perifērijā apaugusi ar bērziņiem, vietumis kārkliem). Dažās vietās ezerā izplūst gruntsūdeņi, blakus atrodas vairākas ar mežu apaugušas minerālzemes salas. Domājams, ka pēc apkārtējo zemju nosusināšanas 1960. gados, ezerā samazinājās ūdens līmenis. Par to liecina virs pašreizējā līmeņa krietni augstāk esošā vecā krasta līnija, kas apaugusi ar jaunām priedītēm un bērziņiem. Tomēr jau 30. gados Vaboles ezeram bija 'zāļaini krasti". Vaboles ezers neapšaubāmi ir putniem bagātākā vieta Teičos, vairums īpaši reto sugu pirmo reizi rezervātā konstatētas tieši šeit. Raksturīgākā iezīme, tāpat kā 30. gados, ir lielais ligzdojošo purva tilbīšu skaits. Pēdējās desmitgadēs tām pievienojies visai ievērojams pļavas tilbīšu, melno puskuitalu un gugatņu skaits, arī citas bridējputnu sugas. Ezerā ligzdot uzsākušas kaijas - sudrabkaijas, kajaki, lielie un mazie ķīri, upes, melnie un baltpārnu zīriņi, ligzdo visai ievērojams pīļu skaits (īpaši cekulpīles).

  • Acītes ezers (Acīte, Mazais Murmasts) - 1,3 ha, purva ezers ar 2 saliņām, ietekoša upīte savieno ar Murmastienes ezeru, tālāk upīte iztek no rezervāta
  • Aukas ezers - 5,3 ha, purva ezers
  • Breķa (Brēku, Broku) ezers - 12 ha, purva ezers
  • Ciematnieka (Pieslaista, Pīslaistes) ezers - 53 ha, purva ezers, apaļš (diametrs 0,9 km), vidū līdz 3,5 m dziļš. Tajā tuvu krastam ir vairāki desmiti ar maziem bērziņiem apaugušu saliņu, vismaz daļa saliņu ir peldošas. Raksturīgi, ka atsevišķos gados ūdenslīmenis nokrītas par gandrīz 1m, atsedzot 10 - 50 m platu kūdras atsegumu un celmu joslu. Tas ir distrofs, stāvošs purva ezers Teiču rezervāta austrumu daļā. Krasti zemi, kūdraini, ezerdobe līdzena, ar biezu kūdras slāni.
  • Grāna ezers - 2,7 ha, purva ezers
  • Islienas ezers - 11 ha, purva ezers, kuram piekļaujas minerālzemes sala, ezeru aptver 5 - 50 m plata staigna pārejas purva josla un nelielas niedru audzes, iztek Islienas upe
  • Kurtavas ezers - purva ezers, bet daļa krasta robežojas ar minerālzemi, 74 ha
  • Liepsalas (Melnais, Malnais) ezers - 36 ha, purva ezers
  • Lisiņas ezers (Lisins, Pūšku ezers) - 33,4 ha, purva ezers, kuram daļā krasta piekļaujas minerālzeme, lielāko daļu aptver 5 - 40 m plata staigna pārejas purva josla un nelielas niedru audzes
  • Maltas ezers - meža ezers, 0,6 ha
  • Mindauga (Mindaukas) ezers - 36 ha, garuma 1 km, vidējais dziļums 2,4 m, lielākais dziļums 4,1 m. Purva ezers, krasti zemi, kūdraini, dibenā biezs dūņu slānis
  • Murmastienes ezers (Lielais Murmasts) - 29 ha, purva ezers, kuru iztekoša upīte savieno ar Acītes ezeru
  • Pieslaistes ezers - 8,2 ha, purva ezers
  • Siksalas ezers - 14 ha, purva ezers, bet daļa krasta robežojas ar minerālzemes salu Siksala un mājvietām malā
  • Sildu ezers - 7,6 ha, tikai daļa krasta robežojas ar purvu, ietece gan no purva, gan minerālzemes, iztek neliels strauts, kas kalpo kā rezervāta robeža, ezeru aptver 5 - 50 m plata slīkšņu un niedrāja zona
  • Tolkovas (Tolkāja) ezers - 14 ha, purva ezers, taču ļoti robotu krasta līniju, 1 saliņa
  • Vaboles ezers - klajā ūdens platība līdz 10 ha, ļoti izrobota, ar daudzām salām un pussalām; to aptver ap 100 ha liela, līdz 0,6 km plata pārejas purva josla, tuvumā minerālzemes saliņas; no purva ezerā ietek 0,5 km gara upīte; ezerā mazūdens periodos izveidojas vairākus hektārus lieli kūdras un dūņu atsegumi
  • Vējgranta (Veiganta) ezers - 13 ha, purva ezers
  • Vertēža ezers - 19 ha, purva ezers.

Akači un slīkšņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums purva akaču ir ieapaļas (ja novietoti purva kupola virsotnē) vai iegarenas (ja novietoti purva virsmas nogāzēs) formas. Parasti akači ir izvietoti grupās (nereti tomēr 1 vai 2 atsevišķi). Starp akaču grupām ir lielas purva platības bez tiem. Teiču purvā tikai dažās vietās atrodamas akačainas kvadrātkilometriem lielas vienlaidu platības (purva dienvidu mala ar Zivju akačiem, Liepsalas, Briškas un Kristapūru lāmām). Vairums akaču ir bez saliņām vai ar vienu-divām saliņām. Putnu sugas, kas mēdz ligzdot šādās akaču grupās (neminot parastākās), ir meža pīle, krīklis, dzērva, purva tilbīte, dzeltenā cielava. Lielākā putnu bagātība atrodama prāvos un saliņām bagātos akačos un to grupās. Par labirintiem tos mēdz saukt tad, ja pussalas un salas izvietotas mozaikveidīgi. Raksturīgi, ka apkārt akačiem nereti novietotas lielas, klajas platības ar lāmām. Bez jau minētajām sugām šādos rajonos ligzdojot sastaptas gandrīz visas pārējās, purvam specifiskās vai retās sugas - dzeltenais tārtiņš, lietuvainis, kuitala, pļavu tilbīte, melnā puskuitala un citas. Klajos lāmu rajonos lielā blīvumā ligzdo pļavu čipstes un lauku cīruļi. Tomēr saliņām bagātu akaču rajonu Teiču purvā ir maz. Lielākais un putniem bagātākais ir Kazsalas akaču rajons (labirints ar klaja ūdens platību ap 5 ha, apkārt 250 ha klajums ar lāmām un mazākiem akačiem). Te ik gadus ligzdo kuitalas, melnās puskuitalas, pļavu tilbītes, kajaki (nereti arī sudrabkaijas, gugatņi, lietuvaiņi, upes zīriņi; atrastas daudzas retas sugas).

  • Aklā upīte - ap 2 km gara upīte purvā, kas tikai daļā tecējuma saskatāma purva virspusē; ietek Teicijas upē; novietota uz ziemeļiem no Ciematnieka ezera, pie Briežuaukas
  • Apsalu (Pulceņu) lāmas - lāmas ar akačiem, vairāk kā 100 ha
  • Apsalu (Pulceņu) šķūņa akači - 3 ha, mozaikveidīgs akaču rajons ar saliņām, apkārt lāmas
  • Barbaļu akači (Lūmas, Lemešu ezeri) - 5 ha, akaču grupa
  • Barbaļu gala akači (Salasgala ezeri) - 10 ha, akaču grupa un lāmas
  • Barbaļu lāmas - līdz 100 ha liels lāmu un akaču rajons Eiduku purvā
  • Briškas lāmas (grēdu-ezeru rajons) - līdz 100 ha liels lāmu un akaču rajons purva dienviddaļā
  • Iekritušais akacis - viens liels un vairāki mazāki akači 0,5 ha kopplatībā purva klajumā, ar saliņām
  • Kalna akacis - 0,5 ha akacis ar saliņām, apkārt plaša lāmu un mazu akaču josla
  • Rāksalas (Kaufelda) akači - 3 ha, mozaikveidīgs akaču rajons ar saliņām, apkārt lāmas
  • Kazsalas akaču rajons (Eldorado, Garā akacs, Ezeru-grēdu rajons) - vairāk nekā 250 ha liels klajš purva rajons ar lāmām (vismaz 50 ha) un salām bagātiem labirintveida akačiem (5 ha platībā); Šusta pussalas virzienā iztek "aklā upīte" - strauts purvā, kas tikai vietumis saskatāms purva virspusē, tecējums atrodams vismaz 300 m platumā
  • Kristapūru lāmas - ap 100 ha, lāmu rajons ar akacīšiem purva dienvidrietumu malā
  • Liepsalas skači - līdz 250 ha liels akaču un lāmu rajons starp Liepsalas ezeru un Krustakrogu
  • Melnās salas akači - 10 ha, akaču grupa, vairākos ir saliņas
  • Melnītis (Mazā Kurtaviņa) - akacis 0,3 ha
  • Mindauga ezera lāmas - 4 ha, lāmas ar ciņiem uz dienvidiem no Mindauga ezera
  • Stutkas gala akači - akači (ap 1 ha) un lāmas starp Stutku un Ciematnieka ezeru
  • Stutkas lāmas - purva klajums apmēram 100 ha, ar lāmām un akačiem, pie Stutkas pussalas
  • Šūmāna ezers - 51 ha, sen aizaudzis ezers, tagad pārejas purvs ar niedru audzēm (3 ha)
  • Tolkāja (Tolkovas) ezera akači - 1 ha, mozaikveidīgi akači ar saliņām un lāmas
  • Tolkājas lāmas - apmēram 100 ha, klajš purva rajons ar lāmām
  • Zivju akači - plašs akaču rajons (akači kopā ap 5 ha) ap Liepsalas ezeru un starp Liepsalas un Ciematnieka ezeru.

Teiču purvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Teiču purvs

Teiču purvs atrodas Madonas un Jēkabpils rajonā, Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā, ūdensšķirtnē starp Lubānu, Aivieksti, un Daugavu. Lielākais purvs Latvijā. Platība 19587 ha (Madonas rajonā 10896 ha, Jēkabpils rajonā 8691 ha). Lielāko daļu (19399) aizņem augstais purvs, tikai 188 ha ir zemais purvs. Kūdras slāņa vidējais dziļums 4,1 metrs, lielākais dziļums 9,5 metri. Kopējie kūdras krājumi 723,5 miljoni m3 (rūpnieciski izmantojami 86,1 miljoni m3). Līdz 3 metri dziļumam koku-spilvju-sfagnu kūdra (sadalīšanās pakāpe ~ 10%), 3-9 metru dziļumam koku-spilvju-sfagnu kūdra (sadalīšanās pakāpe ~ 35% ), bet ~ 0,5 metri biezs kūdras slānis ir hipnugrīšļu kūdra ( sadalīšanās pakāpe ~ 45%). Teiču purvs veidojies uz ilgstoši pārplūdušas sauszemes, daļa purva - aizaugot ūdenstilpnēm. Purvs pārsvarā klajš vai apaudzis ar retām priedītēm.

Teiču purvs ir starptautiski nozīmīga migrējošo un ligzdojošo putnu uzturēšanās vieta. Dažām purva putnu sugām te ligzdo liela daļa no Latvijas populācijas. Šeit ir lielākā dzērvju pirmsmigrāciju koncentrēšanās vieta (200- 1500 putnu) un viena lielākajām migrējošo zosu (2000- 8000 putnu) atpūtas vietām Latvijā. Teiči tā lielākajā daļā ir klajš sūnu purvs ar 19 lieliem ezeriem, akaču rajoniem, pārejas un zemā purva nogabaliem, kā arī visu tipu pārmitrām mežu audzēm un dabiskām pļavām purva ārmalā. Te notiek Latvijā intensīvākais kūdras un jaunu akaču rajonu veidošanās. Purvā sastopamas vairākas ar mežu apaugušas salas. Starp tām ir arī Siksala, uz kuras saglabājusies sena krievu vecticībnieku dzīves vieta. Rezervātu administrācija apsaimnieko arī netālu esošo Krustkalnu dabas rezervātu, kurā ietilpst daļa no Latvijas lielākās pauguru grēdas - Madonas-Trepes vaļņa, kā arī 13 ezeri un daudzi avoti.

Apaudzis purvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purvmalas priežu audzes klajā sūnu purvā parasti pāriet pakāpeniski. Lai gan koku izmēri un to biezība samazinās, plašas joslas nav piemērotas klajumus mīlošajiem putniem. Šādas platības nosacīti var saukt par apaugušu purvu. Priedītes 2 - 5 m augstumā, to vainagi nesakļaujas, stumbrs no stumbra atrodas 4 - 10 m attālumā. Apaudzis purvs aizņem ne mazāk kā 2000 ha no Teiču rezervāta. Plašākās apaugušās joslas veidojušās rajonos, kurus ietekmējusi senāk veiktā nosusināšana. Ligzdojošo putnu sabiedrība šeit ir visai vienmuļa, raksturīgākā suga - koku čipste.

Purva klajumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klajumi, kas nepieciešami retajiem tārtiņveidīgajiem putniem, visbiežāk novietoti purva vidusdaļā vai apkārt lāmām un akačiem. Par klaju purvu rezervātā var nosaukt mazāk nekā 10 000 ha lielu platību. Purva klajumos dominējošās putnu sugas ir pļavu čipste un lauku cīrulis.

Degumi purvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela daļa no purva virskārtas ir kādreiz degusi. To apliecina gan vietājo iedzīvotāju ziņas (plašākais ugunsgrēks 1964. gadā), gan vietumis prāvās platībās atrodamie, viršiem bagātie sausie klajumi ar atsevišķām lielākām priedēm (bieži var atrast arī apdegušu stumbru atliekas). Jādomā, ka ugunsgrēki ietekmēja putnu faunu, taču ziņas par to nav saglabājušās. Vietējie iedzīvotāji pauž viedokli, ka purva dienvidu malā pēc 1960. gadu ugunsgrēkiem izzuduši šeit kādreiz bijušie medņu riesti. Vairāk izsekota degumu ietekme uz purva ornitofaunu pēdējo 10 gadu laikā. Šajā laikā purvs vai priežu audzes uz kūdras augsnēm degušas 4 vietās, kopumā līdz 30 ha lielā platībā. Turpmākajos gados šajās platībās, mainoties augu sugu sastāvam, novērota vairāku jaunu putnu sugu ieviešanās. Interesantākais no tām ir sila cīrulis. Tā teritorijas konstatētas visos lielākajos degumos, taču parasti tikai dažos nākamajos gados pēc degšanas (1 pāris uz degumu 5 - 15 ha platības). Degumu platībās attīstoties koku-krūmu veģetācijai (ieviešas bērzs, apse, arī kārkli), uzsāk ligzdot brūnspārnu ķauķis, purva ķauķis, gaišais ķauķis (dažkārt - dziedātājstrazds un melnais meža strazds).

Zāļu un pāreju purvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tipiski zāļu purvi rezervātā atrodami niecīgās platībās. Arī apgabali ar raksturīgām pārejas purva platībām aizņem tikai ap 200 ha. Lielākās vienlaidu platības izveidojušās Šūmāna ezerā un Vaboles ezera krastos. Nereti šajās vietās aug niedres - izklaidus vai veidojot audzes. Arī daudzās sūnu purva slīkšņās izveidojušies līdzīgi apstākļi (nav ieskaitīti minētajā pārejas purvu platībā) - ar bagātīgām grīšļu audzēm un ievērojamu nelielu bērziņu piemaisījumu starp atsevišķi augošām priedītēm. Lielākās šādu slīkšņu platības ir Kazsalas akaču rajonā, Stutkas lāmās, Liepsalas lāmās, Apsalu lāmās. Biežāk sastopamās un raksturīgākās sugas šādās vietās ir pļavu čipste (dominē), niedru stērste, lukstu čakstīte, mazais svilpis un brūnspārnu ķauķis (abas pēdējās augas - nogabalos ar lapu koku klātbūtni), arī ceru ķauķis un dzeltenā cielava. Visai bieži ligzdo mērkaziņa, purva tilbīte, dzērve. Arī vairums dzeltengalvu cielavu novērojumu Teiču rezervātā veikti pārejas purva platībās (Vaboles ezers) vai slīkšņu rajonos ar ievērojamu līdzību tām (Apsalu lāmas, Liepsalas lāmas). Lauku cīruļi pārejas purva nogabalos sastopami, ja nogabalu iekšienē atrodas ar sfagniem klāti klajumi bez bieziem grīšļiem vismaz 0,1 ha platībā (piemēram, salas Vaboles ezerā). Savukārt koku stāvam raksturīgās sugas (piemēram, koku čipste) atrodamas, ja aug lielāku priežu vai bērzu grupas.

Mežs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Purvmalas mežaudzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virzoties ārā no purva, nākas šķērsot pārejas zonu. Sākumā jāpāriet apauguša purva daļu (priedītes nelielas, un to vainagi nesaslēgušies), tad seko purvmalas mežaudzes - priedīšu izmēri palielinās, līdz tās veido saslēgušos mežaudzi. Parasti meža augšanas apstākļu tips šādās vietās ir niedrājs vai purvājs. Nereti audzes ir plašas un vecas (mežizstrāde vienmēr bijusi mazintensīva gan izvešanas grūtību, gan lielā stumbra garumu dēļ). Līdzīgas audzes atrodamas arī purva iekšienē (Vilku metiens, Briežuauka, pie ezeriem un nelielas - daudzās citās vietās). Kopplatība rezervātā ir ne mazāka kā 500 ha. Jo audze vecāka, jo putnu sugām bagātāka. Dominējošā ligzdojošā suga ir koku čipste, tai seko (ievērojami mazākā blīvumā) žubīte, melnais mušķērājs, vītītis (parasti uz audžu robežas ar klaju purvu), svirlītis (raksturīgs vecākās audzēs), sila strazds. Vecākajām priežu audzēm visai tipiskas sugas ir dižraibais dzenis, melnā dzilna, erickiņš, arī lielā zīlīte, zilzīlīte. No retām sugām atzīmējams mednis, rubenis, bikšainais apogs, apodziņš, vakarlēpis. Ligzdojošo putnu sugu skaits pieaug, ja lielāks ir citu sugu koku piemaisījums audzē. Vairākās vietās purvmalā priežu vietā tomēr aug bērzu audzes (veidojušās, aizaugot kādreiz ganībām izmantojamām zemēm; degumu vietās; vietās, kur purvs no meža norobežots ar novadgrāvi.) Lielākās platībās bērzu audzes atrodamas reģionā starp Lisiņas un Ciematnieka ezeru, starp Barbaļiem un Sustu. Ligzdojošo sugu sastāvā dominē koku čipste. Tomēr daudz lielākā skaitā sastopama žubīte un svirlītis, kā arī jaunaudzēm un skrajiem lapu koku mežiem raksturīgie ķauķi (vītītis, čuņčiņš, gaišais ķauķis u.c.).

Meliorācijas ietekmē radušās audzes uz kūdras augsnēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa rezervāta mežu ir 60 - 70. gadu meliorācijas ietekmē radušās audzes uz kūdras audzēm, ar blīvu grāvju tīklu un biezu pamežu. Dominē mitri, vidēja vecuma jauktu koku meži (priede, bērzs, egle, apse). Lielākais vienlaidus masīvs (vairākus kilometrus platā joslā) atrodas rezervāta ziemeļdaļā. Beidzamo desmitgažu laikā nosusināšanas ietekme mazinās, pateicoties meliorācijas sistēmu aizsērēšanai un bebru darbībai. Biežāk izplatītā putnu suga ir žubīte, divreiz mazākā blīvumā - svirlītis, čuņčiņš, vītītis, sarkanrīklīte, koku čipste, paceplītis. No retāk sastopamajām sugām pieminams trīspirkstu dzenis, baltmugurdzenis, urālpūce, apodziņš.

Pārplūstošās mežaudzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojami bagātāka putnu fauna atrodama pārplūstošajās mežaudzēs, kur senāk veiktā nosusināšanas ietekme jau mazinājusies. Melnalkšņu audzes rezervāta teritorijā aizņem mazāk nekā 10 ha platības, bet pārplūstošas bērzu audzes - vairāk nekā 100 ha. Šīs audzes izceļas ar bagātu ligzdojošo putnu sabiedrību, kur daudzas sugas sastopamas visai līdzīgā blīvumā (biežākās - sarkanrīklīte, paceplītis, tām seko žubīte, čuņčiņš, svirlītis, kā arī meža strazdi). Šajos nogabalos ligzdo baltmugurdzenis, trīspirkstu dzenis, urālpūce, apodziņš. Visai līdzīgi biotopi veidojušies bebru darbības rezultātā pārplūdinātās un daļēji nokaltušās mežaudzēs (pie Ozolsalas ap 50 ha, daudzviet mazākās platībās; kopā līdz 150 ha). Lai gan bebru pārpludinājumi ir īslaicīgi, radusies kaltošo koku pārbagātība, kas jau tagad piesaistījusi ievērības cienīgu putnu sabiedrību. Bez minētajām sugām te ligzdo arī mitro vietu putni - gaigalas, mērkaziņas, meža tilbītes, ormaītis.

Meži uz minerālaugsnēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meži uz minerālaugsnēm rezervātā aizņem nelielu platību (vairāki simti hektāru). Lielākā daļā - Kurtavas silā teritorijas austrumu malā. Šeit atrodas priežu un jaukti vidēja vecuma meži, putnu sabiedrībā dominē žubīte, čuņčiņš, svirlītis un koku čipste. Raksturīga iezīme ir prāvais mežirbju skaits, sastopams riekstrozis. Sauso mežu josla purva dienvidu malā starp Atašieni un Krustakrogu ir būtiski antropogēni ietekmēta. Tā atrodas šosejas malā, kas rada traucējumus, mehānisko piesārņojumu un regulārus degumus. Tomēr atsevišķas putnu sugas - sila cīrulis, erickiņš - tieši šeit atrastas lielākā blīvumā. Nelielā platībā rezervātā atrodams arī jauktu koku mežs ar dominējošu apsi minerālaugsnēs. Sastopama ļoti bagāta putnu sabiedrība (dominē žubīte, Phylloscopus ģints ķauķi, sarkanrīklīte un paceplītis), daudz dzeņu un citu dobumperētāju. Ar jauktiem/apšu mežiem apaugušas arī dažas pussalas un salas purvā (Cūksala, pussala Ozolsalas purvā).

Meža salas un pussalas purvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apaugušām salām purvā ir īpaša nozīme reto dienas plēsīgo putnu (klinšu ērglis) piesaistē. Šādu salu rezervātā ir maz, vairumā no tām aug vidēja vecuma mežs (mežizstrāde veikta vēl pirms 40 - 60 gadiem). Kopējā minerālzemes salu platība ir ap 40 ha, ietverot vairāk nekā 20 saliņas (Sibsala, Cūksala, Melnā sala, salas Eiduku purvā pie ceļa Mētriena-Atašiene, Kazsala, salas pie Vabioles ezera, Liepsala, salas purvmalā starp Stutkas pussalu un viaduktu). Dominējošās putnu sugas minerālzemes saliņās ir koku čipste un Phylloscopus ģints ķauķi, taču interesanti, ka pat nelielās salās ligzdo gan melnie meža strazdi un dziedātājstrazdi, gan sīļi un lauku baloži.

Pļavas un zālāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pļavas un zālāji teritorijā aizņem salīdzinoši nelielu platību - ap 340 ha. Putniem nozīmīgākās ir lielākās vienlaidus pļavu platības.

Siksala ir liela minerālūdens sala purva vidū, kur zālāji aizņem apmēram 120 ha platību. Uz salas atrodas mājvietas ar kokiem un sakņu dārziem, zemākajās daļās - dīķīši un mitraines, salu aptver meža josla. Līdz 1990. gadam liela daļa pašreizējo zālāju bija aparti. Rezervātā ietilpst tikai daļa Siksalas.

Pulcenes (Apsalas, Vaišļusala) ir meliorēts daudzgadīgs zālājs 87 ha platībā, pie bijušajām mājvietām ir vairāki ozoli. Piekļaujas lielai mežu un purva ieskautai zālāju un tīrumu platībai.

Ozolsala ir mežu un purvu vidū izolta pļavu platība, kas pagātnē susināta ar seklu grāvīšu sistēmu. Tagad grāvji un mitrākās daļas aizaugušas. Pļavas - ap 50 ha, fragmentētas ar krūmu joslām un mežaudzēm, centrā ap mājvietu saglabājušies koki un drupas. Zemākās vietas pārplūdinātas bebru darbības rezultātā.

Mindaugas sala atrodas meža masīva iekšienē. Tur pašlaik atrodas vienīgā apdzīvotā mājvieta rezervātā. Pļavas - ap 25 ha, mozaikveidīgi novietotas un lielākajā daļā pārmitras (taču ilgstoši pļautas vai apganītas).

Vēja Vīta ir 13 ha liels meliorēts zālājs, ko no mežaudzēm norobežo iztaisnotā Lisiņas upe (aramzeme 80. gados).

Sildas. Ap 5 ha. Novietotas pie mājvietas, pussalā starp Sildu ezeru un purvu.

Uzskaitītajās platībās ligzdo lielākā daļa lauksaimniecības ainavas putnu sugu rezervātā. Pārējās pļavu teritorijās (14, kopējā platība ap 35 ha) putniem ir mazāk nozīmīgas nelielo izmēru dēļ vai tāpēc, ka tās ir aizaugušas ar krūmiem.

Veģetācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teiču purvā konstatētas 14 ķērpju (Lichenes), 37 sūnu (Bryophyta) un 141 sēklaugu suga. Vienīgie kokaugi sūnu purvā ir nelielas, parasti nīkulīgas priedītes un reti purva bērzi (Betula pubescens). Aizsargājami 36 sēklaugu un paparžaugu (Pteridophyta) sugas, to vidū arī pundurbērzs, mellenāju kārkls (Salix myrtilloides), staipekņi (Lycopodium), vairākas orhideju dzimtas sugas; aug arī ārkausa kasandra, kas ir raksturīgs augsto purvu sīkkrūms. Bieži sastopami augi ir sfagni jeb baltās sūnas (Sphagnidae), vaivariņi (Ledum), dzērvenes (Vaccinium oxycoccos), lācenes (Rubus chamaemorus), vistenes (Empetrum nigrum). Uz purva paklāja izkaisīti vairāki ziedaugi - makstainās spilves (Eriophorum vaginatum), polijlapu andromedas (Andromeda polifolia), purva šeihcerijas (Scheuchzeria palustris), ārkausa kasandras (Chamaedaphne calyculata) u.c.

Daži augi:

  • Mellenāju kārkls (Salix myrtilloides) - aizsargājamais augs - aug sūnu purvu malās.
  • Sfagni (Sphagnum spp.) ir mitru vietu galvenokārt purvu augi ar pušķveidā zarotu stumbru. Lapas bez dzīslas, ar divējādām veida šūnām - garām, tievām, hlorofilu saturošām asimilējošām šūnām un lielām, nedzīvām šūnām ūdens uzņemšanai. Pavisam apmēram 350 sugu, no tām Latvijas Republikā 36.
  • Spilves (Eriophorum) - grīšļu dzimtas daudzgadīgi augi. Vārpiņas stumbra galotnē pa vienai vai čemurveida ziedkopā. Ģintī 10 sugu, no tām Latvijā 4. Augstajos purvos bieži sastopama makstainā spilve (Eriophorum vaginatum), bet zemajos purvos un purvainās pļavās - šaurlapu (Eriophorum angustifolium).
  • Vaivariņi (Ledum palustre) - viršu dzimtas mūžzaļi krūmiņi ar baltiem ziediem, lineāri iegarenām, garu malu ieritinātām lapām. Bieži sastopami augstajos purvos un purvainos mežos. Indīgi, satur ēteriskās eļļas, kuru svarīgākā sastāvdaļa ir ledols, kas iedarbojas uz nervu sistēmu.
  • Vistenes (Empetrum) - visteņu dzimtas mūžzaļi krūmiņi. Lapas šauri eliptiskas, mieturos. Ziedi viendzimuma, pa vienam lapu žāklēs, lapu galos. Auglis ogveida, melns. Latvijas Republikā sastopama bieži purvainos mežos un augstajos purvos uz ciņiem. Lieto tautas medicīnā. Melnā vistene (Empetrum nigrum). Mūžzaļš, līdz 1 metru augsts pundurkrūms. Sastopams purvos, priežu mežos, smilšainos virsājos.
  • Lācenes (Rubus chamaemorus) - neliels rožu dzimtas augs, pēcleduslaikmeta relikts. To baltie ziedi pavasaros izraibina purvu saliņas un ezeru krastus. Augļi sākumā sārti, kauslapās ieskauti, bet vēlāk nogatavojas par sulīgiem, dzelteniem, avenēm līdzīgiem kauleņu kopaugļiem ar specifisku medus garšu.
  • Ezeru krastos jau maija sākumā savu balto saujiņu paver purva kallas jeb cūkauši (Calla palustris) - indīgi kallu dzimtas augi. Rudenī cūkauša vālīte nogatavojas un kļūst sulīgi sarkana.

Dzīvnieku valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teiču purvā mīt daudz dažādu dzīvnieku. Lielāka sugu daudzveidība ir purvam pieguļošajos mežos un atklātās vietās. No kukaiņiem konstatētas 332 tauriņu sugas (no tām 26 sugas ir leduslaikmeta dzīvojuši, relikti!), 134 jātnieciņu, 272 divspārņu un 469 vaboļu sugas (23 kukaiņu sugas ir aizsargājamas). Sastopama 41 zīdītāju suga; raksturīgākās sugas ir alnis un meža cūka. Dabisks purva hidroloģiskā režīma regulētājs ir bebrs. Konstatētas arī 186 ligzdojošu putnu sugas. No aizsargājamām putnu sugām sastopamas melnkakla gārgale, pelēkā dzērve, purva piekūns, baltirbe (Lagopus lagopus), lietuvainis, purva tilbīte, dzeltenais tārtiņš, melnā puskuitala. Teiču rezervātam un tā apkaimei ir ļoti liela nozīme kā migrējošo dzērvju un zosu atpūtas vietai. Kopš 1989 gada Teiču purvs ir Eiropas nozīmīgo putnu vietu sarakstā, bet kopš 1995 gada kopā ar Lielo jeb Pelēčāres purvu - Ramsāres konvencijas putnu vietu sarakstā un atbilst Pasaules dabas aizsardzības savienības klasifikācijas 1.kategorijai. Atļauts apmeklēt tikai ar administrācijas atļauju.

Daži dzīvnieki.

  • Meža cūka (Sus scrofa) - pārnadžu kārtas zīdītājs. Apdzīvo lielus, vecus un mitrus, kā arī krūmu un niedru biezokņus ezeru un upju krastos.
  • Melnkakla gārgale (Gavia arctica) - republikā ligzdo reti, galvenokārt lielo augsto purvu ezeriņos (Cenas un Ķemeru tīreļos, Teiču purvā). Gārgales ir nirējputni. Dēj 1-2 olas. Barojas galvenokārt ar zivīm. Ziemo Eiropas ZR piekrastē.

Putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suga Skaits 2000. — 2003. gadā Skaita izmaiņas, salīdzinot ar 1908. gadu pirmo pusi
Pelēkā dzērve (Grus grus), ligzdotāji Ligzdo 30—45 pāri pieaudzis
Pelēkā dzērve (Grus grus), vasarotāji Līdz 200 īpatņiem svārstās pa gadiem
Pelēkā dzērve (Grus grus), skaits rudens pirmsmigrāciju pulcēšanās baros Vienlaicīgi līdz 2800 īpatņiem ievērojami pieaudzis
Baltpieres un sējas zosis (Anser albifrons, A. fabalis), caurceļotāji, kas ielaižas purvā Rudeņos caurceļošanas laikā vienlaicīgi līdz 2000 īpatņiem ievērojami samazinājies
Mazais gulbis (Cygnus columbianus), caurceļotāji Daži desmiti īpatņu nav ziņu par izmaiņām
Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus), caurceļotāji Līdz 25 īpatņiem vienlaicīgi pieaudzis
Ziemeļu gulbis Cygnus cygnus, ligzdotāji 0—2 pāri (ligzdošanas mēģinājums) suga ieviesusies pēdējos gados
Mazā gaura (Mergus albellus), caurceļotāji Līdz 100 īpatņiem vienlaicīgi pieaudzis vai bez izmaiņām
Melnkakla gārgale (Gavia arctica) Ligzdo 0—1 pāris svārstās pa gadiem
Melnais stārķis (Gavia nigra) Ligzdo 0—1 pāris samazinājies
Niedru lija (Circus aeriginosus) Ligzdo 2—5 pāri pieaudzis
Lauku lija (Circus cyaneus) Ligzdo 0—1 pāris pieaudzis
Pļavu lija (Circus pygargus) Ligzdo 0—3 pāri samazinājies
Mazais ērglis (Aquila pomarina) Ligzdo 3—4 pāri bez ievērojamām izmaiņām
Klinšu ērglis (Aquila chrysaetos) Ligzdo 1 pāris suga atsākusi ligzdot rezervātā pēc pārtraukuma
Zivjērglis (Pandion haliaetos) Ligzdo 0—1 pāris suga uzsākusi ligzdot 90. gados
Purva piekūns (Falco columbarius) Ligzdo 1—7 pāri svārstās pa gadiem
Rubenis (Tetrao tetrix tetrix) Riesto 200—300 tēviņi samazinājies
Mednis (Tetrao urogallus) Riesto 20—40 tēviņi bez ievērojamām izmaiņām
Mežirbe (Bonasa bonasia) Ligzdo 75—150 pāri nav ziņu par izmaiņām
Ormanītis (Porzana porzana) Ligzdo 2—5 pāri pieaudzis
Grieze (Crex crex) 10—35 pāri samazinājies
Dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria) Ligzdo 34—91 pāris skaits, iespējams, pieaudzis
Gugatnis (Calidris pugnax) Riesto 3—10 tēviņi ievērojami samazinājies
Melnā puskuitala (Limosa limosa) Ligzdo 2—14 pāri svārstās pa gadiem (iespējams, ka samazinājies)
Lietuvainis (Numenius phaeopus) Ligzdo 2—19 pāri svārstās pa gadiem
Kuitala (Numenuis arquata) Ligzdo 3—7 pāri samazinājies
Pļavu tilbīte (Tringa nebularia) Ligzdo 4—10 pāri svārstās pa gadiem (iespējams, ka samazinājies)
Lielā tilbīte (Tringa nebularia) Ligzdo 1—3 pāri pieaudzis
Purva tilbīte (Tringa glaerola) Ligzdo 85—120 pāri ievērojami pieaudzis
Kajaks (Larus canus) Ligzdo 18—31 pāri svārstās pa gadiem
Sudrabkaija (Larus argentatus) Ligzdo 50—150 pāri pieaudzis
Upes zīriņš (Sterna hirundo) Ligzdo 0 - 2 pāri (2005. gadā — 15 pāri) svārstās pa gadiem
Melnais zīriņš (Chlidonias niger) Ligzdo 0 - 1 pāris (2005. gadā — 20 pāri) svārstās pa gadiem
Baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus) neligzdoja (2005. gadā — līdz 500 pāriem) svārstās pa gadiem
Vakarlēpis (Caprimulgus europaeus) Ligzdo 100—150 pāri nav ziņu par izmaiņām
Apodziņš (Glaucidium passerinum) Ligzdo 15—25 pāri skaits, iespējams, pieaudzis
Urālpūce (Strix uralensis) Ligzdo 9—13 pāri pieaudzis (suga ieviesusies 90. gados)
Purva pūce (Asio flammeus) Nav novērojumu samazinājies
Bikšainais apogs (Aegolius funereus) Ligzdo 1—5 pāri samazinājies
Pelēkā dzilna (Picus canus) Ligzdo 20—40 pāri skaits, iespējams, pieaudzis
Melnā dzilna (Dryocopus martius) Ligzdo 20—50 pāri nav ziņu par izmaiņām
Baltmugurdzenis (Dendrocopus leucotos) Ligzdo 10—15 pāri pieaudzis
Trīspirkstu dzenis (Picoides tridactylus) Ligzdo 15—20 pāri pieaudzis
Sila cīrulis (Lullula arborea) Ligzdo 10—20 pāri nav ziņu par izmaiņām
Brūnā čakste (Lanius collurio) Ligzdo 50—100 pāri nav ziņu par izmaiņām
Lielā čakste (Lanius excubitor) Ligzdo 4—11 pāri pieaudzis

Klasifikācijas, pētījumu attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teiču purva pētījumi jau sākti jau 20. gadsimta. 20. un 30. gados (P.Nomalis). Teiču rezervāta dibināšanas pamatā ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētījumi 70. un 80. gados. Kopš 1983. gada tiek veikta floras invetarizācija (I.Rēriha, B.Bambe), noskaidrotas meža un purva augu sugas, kā arī pētītas aļģes (I.Druvietis). No dzīvniekiem plašāk pētīti putni (U.Bergmanis, A.Avotiņš, G.Vāveriņš) un kukaiņi - divspārņi (V.Spuņģis, A.Karpa), jātnieciņi (Andris Piterāns), tauriņi (G.Akmentiņš, N.Savenkovs), zirnekļi (M.Šternbergs).