Rīgas kuģis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Rīgas kuģis ir nosaukums ar 12. gadsimta beigām datētam vācu tirgotāju kuģim, kura atliekas tika atsegtas 1939. gadā Vecrīgā, senās Rīgas ostas akvatorijā.

Kuģis ir bijis klinkera (pārlaidu) tehnikā būvēts burinieks ar augstu priekšgalu. Tam ir bijis viens masts un rāja. Korpusa un ārējā apšuvumā bija izmantots ozols, savukārt iekšējais apšuvums bija darināts no priedes un bērza. Dēļi bija apstrādāti ar cirvi. Kuģa garums bija 14,4 metri, platums 4,9 metri, borta augstums 2,4 metri, priekšvadņa borta augstums 2,8 metri.[1]

Kuģa atrašana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas kuģis 1938. gada arheoloģiskajos izrakumos.
Rīgas kuģa šķērsgriezuma rekonstrukcija.
Arturs Eižens Zalsters. Rīgas kuģa zīmējums.
Rīgas kuģa modelis mērogā 1:10. Autori: Arturs Eižens Zalsters, Viesturs Selga, Uldis Bikše, Leonīds Grīnbergs. Atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā

1937. gadā aizbērtās Rīdzenes upes gultnē tika organizēta arheoloģiskā izpēte, jo bija ieplānots Rīgas vecpilsētā sākt būvēt četras lielas sabiedriskās ēkas. Atrastajiem kuģiem Rīdzenes upē deva vārdu “Rīgas kuģis”. 1938. gada vasarā tika atrasts viens no “Rīgas kuģiem” pie pašas Rīdzenes ielas. Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena no šī kuģa detaļām. Pēc arheologu domām atrastā kuģa vraks varēja būt viens no daudzajiem vācu tirgotāju kuģiem – pirmajām kogēm, kas no Lībekas vai Visbijas 13. gadsimtā apmeklēja Rīgas ostu.

1938. gada vasarā sākās plašāki arheoloģiskie izrakumi. Nākamais “Rīgas kuģa” vraks tika atrasts netālu no senās upes kreisā krasta, kas gāja starp Rīdzenes, Vaļņu un 13. janvāra ielām, daļēji zem 15.—16. gadsimtā celtajiem krastmalas nostiprinājumiem. 1939. gadā sākās šī kuģa izcelšanas darbi. 1941. gadā, sākoties karadarbībai Latvijā, Rīgā tika nodedzināti vairāki nami un vienā no tiem Ķemerejas ielā sadega arī daļa “Rīgas kuģa” arheoloģiskajos izrakumos atrasto koka detaļu. Izglābās kuģa priekšgals un pakaļgals, ķīlis un dažas brangas, jo tās bija nodotas laboratorijā ķīmiskai apstrādei. 1944. gadā Rīgas muzeju vērtības evakuēja uz Vāciju. Pēc kara saglabājušās muzeju vērtības atveda atpakaļ uz Rīgu.

Kuģa apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

“Rīgas kuģim” bijušas 19 galvenās brangas, kas bija sastādītas no vairākām daļām un 2 papildu viengabala brangas. Tās brangas, kas balstīja airētāju klāja sijas, bija V-veida, bet augšējās brangas līdzinājās burtam U. “Rīgas kuģa” korpuss bija veidots pārlaidu (klinkera) tehnikā — dēļi visā garumā viens otru nedaudz pārsedza. Pārsedzes vietās tie bija sakniedēti ar dzelzs kniedēm. Kopumā kuģa sastiprinājumiem izlietotas 1460 dzelzs kniedes un vairāk nekā 400 kaltas naglas un 480 ozolkoka tapas. Bura bijusi taisnstūra formas un tās laukums pārsniedzis 40 m2.

Pats kuģis svēris 4,3 tonnas, bet tā kravnesība varēja pārsniegt 30 tonnas.

Kuģa rekonstrukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir izveidoti 2 "Rīgas kuģa" modeļi. 1985. gadā "Rīgas kuģa" modeļa mērogā 1:10 autori ir inženieris un vēsturnieks Arturs Eižens Zalsters, būvmeistars Viesturs Selga, buras un takelāžas autors Uldis Bikše, Leonīds Grīnbergs. Kuģa modelis atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

2014. gadā "Rīgas kuģa" modeli mērogā 1:15 izveidoja Edgars Zvejnieks.[2]

Biedrības/sabiedriskā labuma organizācijas “Rīgas Kuģis” mērķis ir uzbūvēt vēsturiskā “Rīgas kuģa” pilna izmēra rekonstrukciju, kura būvniecība un turpmākā ekspluatācija kalpotu kā turpinājums Latvijas arheologu, vēsturnieku un citu speciālistu iepriekš veiktajiem izpētes darbiem par vēsturiskajiem kuģiem Latvijā.[3][4][5]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Andris Caune. “Pati Rīga ūdenī”. Rīga, 1992. 69. – 71.lpp.
  2. “Kāds izskatījies Rīgas kuģis”. Tava labākā grāmata par Latviju. Rīga, 1998. 105. – 106.lpp.
  3. Arturs Eižens Zalsters. “Kas un kad būvējis Rīgas kuģi”. Laikraksts “Jūras vēstis”. Rīga, 1995.gada 26.oktobris, 10.lpp.
  4. Jānis Skolis. “Senais Rīgas kuģis”. Par tehnikas vēsturi (6.laidums). Rīga,1964. 97. – 100.lpp.
  5. Kārlis Apinis. “Jauni atradumi Rīgas senajā ostā”. Laikraksts “Jaunākas ziņas”. Rīga, 1939.gada 26.augusts.
  6. Ole Crumlin-Pedersen. “Schiffe und Seehandelsrouten im Ostseeraum”. 230 lpp.
  7. Latvijas jūrniecības gadagrāmata 1989/1990. Rīga, 39. – 41.lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]