Arturs Eižens Zalsters

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arturs Eižens Zalsters
Arturs Eižens Zalsters
Personīgā informācija
Dzimis 1922. gada 2. februārī
Melluži, Jūrmala
Miris 2008. gada 3. martā (86 gadi)
Jūrmala, apbedīts Asaru kapos
Tautība latvietis
Augstskola Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas nodaļa (1939-1944), Rīgas Industriālais politehnikums (1946-1947), LVU Ķīmijas fakultāte (1948-1952)

Arturs Eižens Zalsters (dzimis 1922. gada 2. februārī, miris 2008. gada 3. martā) bija inženieris konstruktors nestandarta iekārtu konstruēšanā, seno laivu pētnieks un konstruktors, jūrniecības vēstures pētnieks, ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju vēstures pētnieks, hidroloģijas pētnieks, gleznotājs un akvarelists.

2006.gadā viņš tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas Goda biedru.

Bērnība, kara gadi, studijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arturs Eižens Zalsters dzimis tālbraucēja kapteiņa ģimenē Rīgas Jūrmalā, Mellužos, 1922. gada 2. februārī. Mācījies 3. Rīgas Jūrmalas pamatskolā Mellužos un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Bijis 38. vienības sauszemes skauts un 9. vienības jūras skauts. 1939. gadā A. E. Zalsters sāka mācīties Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas nodaļā.

Kara laikā Arturu Eiženu Zalsteru vispirms mobilizēja Vācu armijas gaisa izpalīgos un norīkoja Tanku labošanas grupā Rīgā, ko vadīja militarizētā TODT organizācija, kara beigās 1945. gada aprīlī viņu iesauca Sarkanajā armijā. 1946. gada maijā viņš tika demobilizēts.

Pēc kara A. E. Zalsteram atkārtoti bija jāiestājas Rīgas Valsts tehnikumā, kas bija pārdēvēts par Rīgas Industriālo politehnikumu, jo vācu varas laikā izdotie diplomi netika atzīti. Tehnikumu viņš beidza 1947. gadā ar tiesībām iestāties augstskolā bez eksāmeniem. To viņš izmantoja, kļūstot par LVU Ķīmijas fakultātes studentu, sākotnēji izvēloties farmācijas tehnoloģijas nodaļu, bet pēc tās slēgšanas 1950. gadā pārgāja uz silikātķīmijas nodaļu, ko beidza 1952. gadā.[1]

Izmēģinājumu gars un darbs arhīvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpmāk strādājot Centrālajā zinātniskās pētniecības būvmateriālu laboratorijā, A. E. Zalsters pārkvalificējās par inženieri konstruktoru nestandarta iekārtu konstruēšanā. Par šajā laikā paveikto liecina iegūtās piecu izgudrojumu autorapliecības.

Pateicoties teicamajām vācu valodas zināšanām, A. E. Zalsters no 1980. gada sāka strādāt Latvijas Valsts vēstures arhīvā pie Kurzemes zemes arhīva materiāliem, kas bija atgūti no Vācijas. Ilgstošos komandējumos, strādājot Ļeņingradā, viņam bija iespēja izmantot PSRS Centrālā valsts vēstures arhīva, Ermitāžas un citas rokrakstu kolekcijas. Tad viņš arī pabeidza senās rakstības kursus, kas vēlāk lieti noderēja, pētot Kurzemes hercogu laikmeta liecības.[1]

Rīgas kuģa arheoloģiskie izrakumi. Seno laivu pētījumi un būves iespējas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. E. Zalstera komandas (A. E. Zalsters, V. Selga, U. Bikše, L. Grīnbergs) veidotais Rīgas kuģa modelis mērogā 1:10, būvēts 1985.gadā. Atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Kopā ar arheoloģi Melitu Vilsoni A. E. Zalsters no 1980. līdz 1985. gadam vadīja pētnieku grupu, izstrādājot arī Vecrīgas arheoloģiskajos izrakumos atklātā 12. gs. Rīgas kuģa rekonstrukcijas projektu. Inženieru grupā, kas izstrādāja rekonstrukcijas zīmējumus, visi bija vadošie konstruktori, tādēļ šo darbu atzinīgi novērtēja un akceptēja Ļeņingradas speciālisti. Tad arī tika izgatavots kuģa modelis, kas šobrīd atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Lai seno kuģu būvētāju māku aprakstītu zinātniskā valodā, A. E. Zalsters no 1991. līdz 1999. gadam darbojās Jūrmalas pilsētas muzejā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku. 1992. gadā A. E. Zalsters veica Carnikavā atrastā trīsmastu burinieka izpēti. 1997. gadā Rīgā tika dibināts atklāts sabiedriskais fonds “Latvijas senie kuģi”, kurā A. E. Zalsters kā eksperts aktīvi iesaistījās cerībā, ka beidzot radīsies iespēja realizēt vēsturiskā Rīgas kuģa būvi. Diemžēl 2007. gadā fonds pašlikvidējās, tā arī darbu pie kuģa būves neuzsācis.[1]

Zinātniskā darbība un maģistra grādu iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1997. gadā A. E. Zalsters ieguva inženierzinātņu maģistra akadēmisko grādu, veiksmīgi aizstāvot maģistra darbu “Seno kuģu konstrukcijas īpatnības”, ko viņš izstrādāja RTU profesoru Jāņa Vības un Olafa Kepes vadībā.

Otru maģistra darbu “Seno kuģu būves skolas un to savstarpējā iedarbība” A. E. Zalsters izstrādāja Latvijas Kultūras akadēmijā profesora Jura Tālivalža Urtāna vadībā 1998. gadā, iegūstot mākslas zinātņu maģistra akadēmisko grādu.

Visvairāk A. E. Zalsters kā pētnieks rakstījis par senajiem kuģiem, aplūkojot to būves tradīcijas un raksturīgākās īpatnības dažādos laikmetos Rīgā, Kurzemē un citur. Šajos darbos A. E. Zalsters aizstāvēja savu metodi – seno jūras braucēju piederību vērtēt pēc viņu darināto kuģu konstruktīvajām īpatnībām. Viņa pētījumi apstiprināja līvu un kuršu dominanti kuģu būvniecībā Ziemeļeiropas un Latvijas jūrniecībā.[1]

Monogrāfija “Hercoga Jēkaba burinieki”[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. E. Zalstera zinātniskās darbības virsotne bija 2002. gadā krāšņi izdotā monogrāfija “Hercoga Jēkaba burinieki” (māksliniece Elīza Vanadziņa). Grāmatas piecās nodaļās aplūkotas Kurzemes senās ostas un kuģu būvētavas, holandiešu skolas burinieku īpatnības 17. gs. un spilgtākās liecības par senajiem Eiropas buriniekiem, Ventspils burinieku konstrukcijas īpatnības, hercoga Jēkaba Ventspils kuģubūves darbnīcas, to meistari un tēlnieki, Kurzemes hercogistes kuģu inventarizācijas akti un paši kuģi, navigācijas apstākļi Latvijas piekrastē 17. gs., Kurzemes kuģu aprīkojums šajā laikā, to navigācijas iespējas, apbruņojums u. c.

A. E. Zalsters senajos dokumentos meklējis liecības par to, kur tika būvēti hercoga Jēkaba burinieki, kādi darba paņēmieni un materiāli tika izmantoti, ar kādām ierīcēm kuģi tika aprīkoti, kādi tie izskatījās un uz kurieni tie burāja.

Grāmata, kurā izmantoti arī teksta autora A. E. Zalstera zīmējumi, bija tik vizuāli krāšņa, ka tā atzīta par 2002. gada skaistāko grāmatu Latvijā un godalgota starptautiskajā grāmatu gadatirgū Leipcigā, un izraisīja plašu pētnieku interesi daudzās pasaules valstīs.[1]

Artura Eižena Zalstera fonds un publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. E. Zalstera fondā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā ir 24 vienības (mapes) – manuskripti, izraksti no arhīviem, korespondence, ko sakārtojis un glabāšanā nodevis viņš pats. 18 mapes tā vai citādi ir saistītas ar atzinību neguvušiem pētījumiem par Rundāli, citas mapes satur ziņas par dažādiem vēsturiskiem kuģubūves jautājumiem, par Kurzemes iedzīvotāju etnisko sastāvu līdz 13. gs., korespondenci ar Igaunijas jūrniecības vēsturnieku Vello Mesu (Vello Mäss) u. c.

A. E. Zalsters ir līdzautors rakstu sērijai: “Ķīmija Livonijā (1200–1561)”, “Ķīmija Kurzemes hercogistē (1561–1795)”, “Ķīmija Vidzemē un Latgalē (17. un 18. gs.)”, “Ķīmiskā rūpniecība Latvijā (1860–1918)”.

Fondā atrodami abi A. E. Zalstera maģistra darbi.

A. E. Zalstera publikāciju skaits pārsniedz 400 vienības, ieskaitot savu mākslas darbu reprodukcijas un darbus, kas eksponēti 134 dažādās izstādēs un kas lielākoties bijuši akvareļi, kā arī tušas zīmējumi, u.c.

A. E. Zalstera sarakstījis arī memuārus “Barona dārznieka mazdēla piedzīvojumi”. [1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ilgars Grosvalds. “Daudzšķautnainais Artura Zalstera curriculum vitae”. RTU žurnāls “Jaunais inženieris”. 2007.gada 22.marts., 7.lpp.
  2. Ilgars Grosvalds, Arnis Vīksna. “Arturs Eižens Zalsters (1922-2008) – novadpētnieks, zinātņu un tehnikas vēsturnieks”. LU žurnāls “Zinātņu vēsture un muzejniecība”. 738.sējums.
  3. 1985.gada Rīgas kuģa modeļa fotogrāfija no modeļa līdzautora U.Bikšes krājuma.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]