Parastais ozols

Parastais ozols; Quercus robur
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Tips	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda	Dižskābāržu rinda (Fagales)
Dzimta	Dižskābaržu dzimta (Fagaceae)
Ģints	Ozoli (Quercus)
Suga	Parastais ozols (Q. robur)
Izplatība
	Parastais ozols Vikikrātuvē

Parastais ozols (latīņu: Quercus robur) ir dižskābaržu dzimtas ozolu ģints koku suga, kas ir vienīgā šīs ģints suga, kura Latvijā aug savvaļā.^[1] Ir arī selekcionētas vairākas dekoratīvas apstādījumu šķirnes. Parastais ozols izaug liels koks ar vērtīgu koksni, augļi — rieksti, kurus sauc arī par zīlēm jeb ozolzīlēm. Zīles senāk cilvēki izmantoja pārtikā (gatavoja "ozolzīļu kafiju"), kā arī tās ir nozīmīgs barības avots dažādiem dzīvniekiem. Latvijā ir izdīgušas un turpina augt 1200 gadu vecas ozolzīles. Lielākais koksnes blīvums starp Eiropas ozoliem ir Latvijā.^[2] Tādēļ daudzu Eiropas viduslaiku mākslinieku gleznām kā pamats ir izmantots tieši ozolkoks no Latvijas.

Simbolisms latviešu kultūrā

Baltu reliģijā ozolu birzīs ir dzīvojuši dievi, tāpēc arī latviešu mitoloģijā un kultūrā ozoli ieņem īpašu vietu. Par ozola simbolismu latviešu kultūrā liecina tādi salīdzinājumi kā „Vīrs kā ozols”, „Stalts kā ozols”, „Stiprs kā ozols”. Tautas dziesmās un senajos ticējumos ozols simbolizē tautu dēlu un stipru vīru, tādēļ šūpuli, šūpuļa līksti un pirmās pirtsslotas zēnam gatavo no ozola.^[3] Vislielākie latviešu svētki Jāņi, ir vasaras saulgriežu laiks, kad līgotāji vij ozolzaru vainagus un liek tos galvā Jānim, ar ozolzariem pušķo mājas, pajūgus un automašīnas.

Pēc senlatviešu ticējuma Jāņu naktī meitām jāmet Jāņu vainagi ozolā. Tās, kuru vainagi ar pirmo sviedienu paliks zaros, tajā pašā gadā izies pie vīra. Pārējām būs vēl precinieks jāgaida. Cik reizes vainags nokrīt zemē, tik gadi jāgaida^[4].

Sapnī redzēt ozolu vai ozola vainagu nozīmējis ilgu mūžu, lielu godu, bagātību, varu, bet redzēt nolūzušu — nomirs kāds spēcīgs, varens vīrs, valdnieks, būs liela nelaime un bēdas.

Mūsdienās ozola zariem ir rotāts Latvijas Republikas ģerbonis, firmu un organizāciju emblēmas. Ozols tiek izmantots nosaukumos, uzvārdos, mājasvārdos. Vēl arvien ozola zaru vītnes ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos, Dziesmu svētkos, atklājot un iesvētot jaunas ēkas, tiltus un pieminekļus. Ozola lapa Latvijā ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols.

Pielietojums medicīnā

Ozolu mizas preparātu iedarbība pamatojas uz miecvielu spēju sablīvēt, miecēt ādu, gļotādas. No drogas gatavo tējas un novārījumus, kurus lieto kā savelkošus, pretiekaisuma līdzekļus, caurejas, kuņģa un zarnu asiņošanu ārstēšanai. Ārīgi tos lieto mutes dobuma skalošanai hroniska rīkles iekaisuma (tonsilīta), stomatītu, kā arī ādas iekaisumu, ja izdalās daudz eksudātu, un apdegumu ārstēšanai, pret hemoroidālām asiņošanām, peldēm pret roku un kāju svīšanu, skalojumiem, uroģenitālo orgānu, akūtu iekaisumu ārstēšanai. Tautas medicīnā parastā ozola mizu izmanto tāpat kā zinātniskajā medicīnā, bet bez tam vēl apsaldējumu, izgulējumu, skrofulozes ārstēšanai, skalojumiem pret baltajiem ziediem un trihomonu invāzijām. Iekšķīgi lieto dizentērijas, pārmērīgu menstruālo asiņošanu, urīnpūšļa iekaisumu, cingas, rahīta, aknu un liesas slimību ārstēšanai, kā arī pret saindēšanos ar sēnēm un vara sāļiem. Uz lapām izveidojušos pangu novārījumu lieto apdegumu un apsaldējumu ārstēšanai. Ozolu mizas pulveri ar melnās papeles pumpuriem līdzīgās daļās vārot eļļā vai taukos (uz 1 — 2 ēdamkarotēm drogas 10 ēdamkarotes eļļas), gatavo ziedi, ko lieto izgulējumu ārstēšanai. Ozolu miza ietilpst dažādu jaukto tēju sastāvā.

Dižozoli

Lielāko daļu no Latvijas dižkokiem aizņem tieši ozoli. Par dižozolu saucas ozols ar apkārtmēru virs 4 metriem. Latvijas lielākie dižozoli pārsniedz 9 metru apkārtmēru. Kaives dižozols, kas atrodas Tukuma novada Sēmes pagastā, kā arī koks kas atrodas Ropažu novada Garkalnes pagastā ar 10,2 m apkārtmēru^[5] ir resnākais ozols Baltijā un Ziemeļeiropā.

Kopš 2010. gada 16. marta Latvijā Ministru kabinets noteikumos Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” ir noteicis mazākus izmērus kokiem, kuri ir aizsargājami koki un uzskatāmi par dižkokiem. Tagad dižkokus nosaka pēc tādiem pašiem kritērijiem kā citur Eiropā. Ozolam jāsasniedz 4 m apkārtmērs 1,3 m augstumā no zemes, lai kļūtu par dižozolu, vai arī jāstiepjas 32 m augstumā. Līdz izmaiņām dižozols Latvijā skaitījās tikai no 5 m apkārtmēra sasniegšanas. Aizsargājamo teritoriju arī dižkoku var apzīmēt ar speciālu „ozollapas zīmi”. Šo zīmju sagatavošanu un izvietošanu nodrošina Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar attiecīgo pašvaldību.

Atsauces

↑ A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. R:, LU akadēmiskais apgāds, 2006, 273. lpp. ISBN 9984-802-21-3
↑ G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. AS "Lauku Avīze", 2008, 25. lpp. ISBN 978-9984-827-15-5
↑ G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. AS "Lauku Avīze", 2008, 24. lpp. ISBN 978-9984-827-15-5
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 21. aprīlī.
↑ Andris Grīnbergs. «Kur aug Baltijā resnākie ozoli?». Vides Vēstis (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2012-07-23.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastais ozols

Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. R:, LU akadēmiskais apgāds, 2006, 273. lpp. ISBN 9984-802-21-3

[2] G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. AS "Lauku Avīze", 2008, 25. lpp. ISBN 978-9984-827-15-5

[3] G. Eniņš. 100 dižākie un svētākie. AS "Lauku Avīze", 2008, 24. lpp. ISBN 978-9984-827-15-5

[4] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 21. aprīlī.

[5] Andris Grīnbergs. «Kur aug Baltijā resnākie ozoli?». Vides Vēstis (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2012-07-23.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]