Pāriet uz saturu

Rūnu raksts

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par rūnu rakstu. Par citām jēdziena rūnas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Rūnu raksts
Tips alfabēts
Valodas skandināvu valodas, ģermāņu valodas
Laika periods 2.—19. gadsimts
Raksta virziens no kreisās uz labo, bustrofedons
Izcelsmes
rakstība
Ēģiptiešu hieroglifi
  Protosīnājas raksts
   Feniķiešu raksts
    Grieķu alfabēts
     Senitāļu raksti
      Rūnu raksts
Atvasinātās
sistēmas
Vecais futorks, jaunais futorks, anglosakšu futorks
Unicode rangs Runic
ISO 15924 Runr (211)

Rūnu raksti ir skandināvu un citu ģermāņu agrajos viduslaikos lietota rakstība. Tām parasti nepieskaita tā sauktās tjurku un ungāru rūnas.

Pirmais rūnu 16 zīmju alfabēts Skandināvijā radies aptuveni m.ē. 2. gadsimta vidū. Šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem. Pēc 600 gadiem, 9. gadsimtā šo alfabētu nomaina jaunāks, 24 zīmju rūnu alfabēts futorks.

To paarasti lietoja tekstu ieciršanai akmenī, metālā, kokā un kaulā. Arheologi ir apzinājuši un izanalizējuši visus atrastos priekšmetus, uz kuriem ir rūnu uzraksti: 45 rūnakmeņus Norvēģijā, aptuveni 220 rūnakmeņus Dānijā un 2500 rūnakmeņus Zviedrijā, kā arī atsevišķus uzrakstus vai zīmes uz saimniecības priekšmetus un rūnu atradumus pārējā Eiropā un Tuvajos Austrumos. Paši teksti ir maksimāli īsi, lielākais 3—4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts praktiski nekad nav saistīts ar mitoloģiju. Viens no zināmākajiem rūnakmeņiem ir Mervalas rūnu akmens.

Mervalas rūnu akmens.
Šonemas rūnu akmens.
Trosas rūnu akmens.
Vekholmas rūnu akmens.

Skandināvu senākie rakstītie avoti (vecākais zināmais attiecas uz 1020. gadu) — abas Edas, Torgilsona “Islandes vēsture”, Snorri Sturlusona “Heimskringla”, Dudo “Normandijas valdnieku vēsture” (De moribus et actis primorum Normanniae Ducum), sāgas u.c., — nekur nevar atrast ne mazāko norādi, ka rūnas izmantotas zīlēšanā, vai ka tām būtu kāda slēptāka nozīme. Tas pats attiecas uz vēlo viduslaiku avotiem līdz pat reformācijai. Arī baznīcas vizitāciju protokolos un raganu prāvu materiālos nav neviena mājiena par kādu īpašu rūnu nozīmi (bet baznīctēvi ļoti cītīgi un skrupulozi apkopoja visus materiālus par ķecerībām, pagānismu un buršanos).

Pirmie teksti, kuros rūnām tiek piešķirta mistiska jēga, parādās 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta pirmajā pusē, tautiski romantisko rakstnieku fantāzijās un nacistiski orientētu t.s. nacionālās atmodas ideologu propagandas darbos par senču varonīgo un garīguma apdvesto mantojumu. kur rūnu rakstam piešķirta arī maģiska un sakrāla nozīme. Šādā formā tas fantāzijas un populārā literatūrā tiek izmantots arī mūsdienās.

Nosaukums rūnas, iespējams, saistāms ar indoeiropiešu valodās sastopamo vārda sakni reu vai ru, kas apzīmēja balss skaņas. No šīs saknes, iespējams, cēlušies ne tikai latviešu vārdi "rūkt" un "runa", bet arī gotu vārds "rūna", kura pirmatnējā nozīme bija "noslēpums" jeb "tas, ko pasaka kā noslēpumu". Šajā nozīmē tas saglabājies vāciešu valodā kā darbības vārds raunen ("iečukstēt"). Tādēļ vārda "rūnakmens" etimoloģiskā nozīme, iespējams, ir "runājošais akmens".

Rūnu zīmes (futorka raksts)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rūnu zīmeZīmes vārdsTulkojumsTranskripcija
fFehu«lopi, īpašums»f, v
uUruz«sumbrs»u
th, þÞurisaz«dievs Tors»þ
aAnsuz«dievi»a
rRaidu«ritums, ceļš»r
kKauna«dedzinoša čūla, lāpa»k
gGebu«dāvana»g, γ
wWunju«līksme»w
hHagalaz«krusa»h
nNaudiz«vajadzība, nauda»[1]n
iIsaz«ledus»i
jJara«gads, raža»j
ï, eiIwaz«īve»é (ih-wh)
pPerþunozīme neskaidra, «bumbieris?»p
RAlgiz«alnis»-R (-z)
s vai sSowilu«saule»s
tTiwaz«dievs Tīvs»t
bBerkana«bērzs»b
eEhwaz«zirgs»e
mMannaz«vīrietis, cilvēks»m
lLaguz«ezers»l
ŋIŋwaz«dievs Ingvi»ŋ
dDagaz«diena»d, ð
oOþila«mantojums»o
  1. Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīcas I sējums. Rīga, 1992.; 619 lpp. Vārda "nauda" pamatā ir indoeiropiešu pirmvalodas sakne neud — satvert, ņemt lietošanai. No tā cēlies senskandināvu vārds naut — (liel)lops, gotu niutan — sasniegt, iegūt, vācu nutzen — noderēt, lietot, lietuviešu nauda — derīgums, īpašums ...

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]