Radzivila hronika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Radzivila hronikas atvērums

Radzivila hronika (baltkrievu: Радзівілаўскі летапіс) jeb tā sauktā Kēnigsbergas hronika ir apmēram 13. gadsimta sākumā baznīcslāvu valodā uzrakstīts vairāku senāku Kijevas Krievzemes hroniku apkopojums ar 617 miniatūrām. Tas ir vecākais senkrievu hroniku apkopojums, kurā ietilpst Pagājušo gadu vēsture un sekojošie notikumi līdz 1206. gadam. 15. gadsimtā pārrakstītais rokraksts pirmo reizi iespiests 1767. gadā.

Tapšana un atrašana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronika uzrakstīta 13. gadsimtā, to 15. gadsimtā pārrakstījis kāds Lietuvas dižkunigaitijas mūks, domājams, Navahrudakas vai Smoļenskas apkārtnē. Staņislavs Zenovevičs hronikas norakstu uzdāvināja Viļņas vaivadam Janušam Radzivilam (1612—1655), pēc kura nāves to ieguva viņa brālēns Boguslavs Radzivils (1620—1669). 1671. gadā rokrakstu uzdāvināja Kēnigsbergas bibliotēkai. Septiņgadu kara laikā Krievijas impērijas karaspēks uz laiku ieņēma Kēnigsbergu un nolaupīja rokrakstu, kurš kopš 1758. gada glabājas Pēterburgā, Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kijevas lielkņaza Vladimira Svjatoslaviča saruna ar grieķu filosofu

Radzivila hronika patiesībā ir trīs senāku hroniku norakstu apkopojums:

  • Pagājušo gadu vēsture (baznīcslāvu: Повѣсть времяньныхъ лѣтъ) jeb Nestora hronika — senkrievu hronika par notikumiem Krievzemē un apkārtējās valstīs no 852. līdz 1110. gadam;
  • Hronika par Kijevas lielkņaza troni karojošajiem Rurika dinastijas kņaziem no 1110. līdz 1206. gadam, kas saturēja Vladimiras lielkņaza Vsevoloda Jurjeviča "Lielās Ligzdas" (valdīja 1176. — 1212. gadā) slavinājumu.[1]

Maskavas Garīgajā akadēmijā glabājās rokraksts, kurā Radzivila hronikas tekstam bija pievienots apraksts par tālākajiem notikumiem līdz 1419. gadam.

Modernie izdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Радзивилловская, или Кенигсбергская, летопись. — СПб., 1902. I. Фотомеханическое воспроизведение рукописи. II. Статьи о тексте и миниатюрах рукописи.
  • Радзивилловская летопись // ПСРЛ. — 1989. т. 38.
  • Радзивиловская летопись: Текст. Исследование. Описание миниатюр / Отв. ред. М. В. Кукушкина. СПб.: Глагол; М.: Искусство, 1994. Кн. 1-2.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Шахматов А. А. Исследования о Радзивилловской, или Кенигсбергской, летописи. Maskava, 1902.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]