Reinas demilitarizētā zona
Reinas demilitarizētā zona bija Veimāras un nacistiskās Vācijas teritorija Reinas kreisajā krastā, kā arī 50 km plata josla tās labajā krastā, kas tika izveidota ar Versaļas līgumu 1919. gadā, lai novērstu Vācijas uzbrukumu Francijai. Šajā zonā Vācijai bija aizliegts izvietot karaspēku, būvēt militāros nocietinājumus un veikt manevrus.
20. gadsimta 20. gadu pirmajā pusē Antantes karaspēks vairākkārt iebruka Reinas demilitarizētajā zonā, reaģējot uz dažādiem Vācijas ārpolitikas pasākumiem. Slavenākais no tiem ir 1923.−1925. gada Rūras okupācija. Okupāciju pavadīja mēģinājumi ar vietējo separātistu palīdzību atdalīt Reinzemi no Vācijas (1923. gada 21. oktobrī Āhenē viņi pasludināja "neatkarīgu Reinas republiku"). Vāciešu tautības iedzīvotāji okupantiem izrādīja "pasīvu pretestību", rīkojot streikus un citus protestus.
Konfliktu atrisināja 1925. gadā noslēgtie Lokarno līgumi, kas noteica pēc Pirmā pasaules kara izveidoto Eiropas valstu robežu, īpaši Francijas un Vācijas robežas, neaizskaramības garantijas. Līdz 1930. gada vidum Vācijai izdodas panākt ārvalstu karaspēka galīgo izvešanu no savas teritorijas.
Kad 1933. gadā Vācijā varu pārņēma Ādolfs Hitlers, viņa valdība sāka Reinas demilitarizētas zonas likvidēšanu. 1936. gada 7. martā Francijas, Lielbritānijas, Itālijas un Beļģijas vēstniekiem Berlīnē Vācijas valdība pasniedza memorandu, kurā vēstnieki tika informēti par Vācijas atteikšanos no 1925. gada Lokarno līguma. Tajā pašā dienā Vācijas karaspēks ienāca demilitarizētajā zonā. Tautu Savienības Padome nosodīja Vāciju par starptautisko saistību pārkāpšanu, bet "lielās Eiropas lielvalstis" nereaģēja. Drīz pēc tam Lielbritānijas premjerministrs Stenlijs Boldvins paziņoja, ka Vācijas karaspēka ienākšana Reinzemē "nesatur militāra konflikta draudus", kas faktiski nozīmēja Reinas demilitarizētās zonas atcelšanas atzīšanu.
Šo notikumu rezultātā zona de facto ir beigusi pastāvēt, Vācija uzsākusi remilitarizāciju.