Reinzemes remilitarizācija

Situācija Vācijā pēc Versaļas līguma.

Reinzemes remilitarizācija norisinājās 1936. gada 7. martā, kad pēc Trešā reiha vadītāja Ādolfa Hitlera pavēles Vērmahts ienāca Reinzemē, kas vairāk kā 15 gadus bija demilitarizēts reģions saskaņā ar Versaļas un Lokarno līgumiem.

Saskaņā ar Versaļas līgumu tika noteikts, ka Vācijai ir aizliegts izvietot karaspēku, būvēt fortifikācijas Reinas kreisajā krastā (Reinzemē), kā arī 50 km no Reinas labā krasta, lai nepieļautu jaunu Francijas—Vācijas karu. Vēlāk vienošanās par šī reģiona demilitarizācija tika pārjaunota ar Lokarno līgumiem. Iepriekšminētie līgumi paredzēja, ka sabiedroto karaspēks paliks reģionā līdz 1935. gadam, tomēr tie pameta reģionu jau 1930. gadā.

1933. gadā par Vācijas vadītāju kļuva revanšistiski noskaņotais Ādolfs Hitlers. 1935. gadā vācieši atjaunoja obligāto militāro dienestu, kas iepriekš bija aizliegts ar Versaļas noteikumiem. Šajā pašā gadā notikās plebiscīts Zāras reģionā, kuru tobrīd pārvaldīja Nāciju līga, konkrētāk, Francija. Plebiscītā aptuveni 90% Zāras iedzīvotāju nobalsoja par to, lai reģions pievienotos Trešajam Reiham.

1936. gadā tika noslēgts militārās sadarbības līgums starp PSRS un Franciju. Hitlers, kurš bija iecerējis atgūt Reinzemi 1937. gadā, izmantoja padomju franču līgumu kā ieganstu "preventīvam solim" — karaspēka ievešanai Reinzemē. 1936. gada 7. martā 19 Vērmahta kājnieku bataljoni un vairākas lidmašīnas šķērsoja demilitarizētās Reinzemes robežu. Franči, kas bija koncentrējuši karaspēku pie Francijas—Vācijas robežas, tomēr neizšķīrās par iebrukumu. Vācieši atguva militāro kontroli pār reģionu.

Remilitarizācija iezīmēja revenšisma būtisko lomu Hitlera vadītajā Vācijā, kas bija viens no cēloņiem Otrā pasaules kara sākumam. Tāpat remilitarizācija bija viens no pirmajiem incidentiem, kad nacistu vadoņi bija soļa attālumā no jauna kara izcelšanās. Citu valsts neizlēmība gan Reinzemes gadījumā, gan arī vēlākajos notikumos arvien vairāk atraisīja rokas Hitlera agresīvās ārpolitikas realizēšanai.