Revolucionāra inovācija

Revolucionāras inovācijas (angļu: disruptive innovations) ir inovācijas, kas atver jauno tehnoloģisko ciklu, tās ir inovāciju biznesa jaunais cikls, jo šīs inovācijas ir piemērotas atbalstīt vēl nepastāvošu un iesakņotu pamattehnoloģiju, un līdz ar to atbalstīt spēcīgus uzņēmumus šajā tirgū un pilnībā izmainīt šo tehnoloģiju un tirgu. Modelis "revolucionārās inovācijas" ir Kleitona Kristensena teorija, kuru viņš pirmoreiz ieviesis 1997. gadā savā grāmatā The Innovator’s Dilemma: When New Technologies Cause Great Firms to Fail. Šo modeli var izmantot, lai aprakstītu jauno tehnoloģiju ietekmi uzņēmuma funkcionēšanā. Kleitons Kristensens pētīja cēloņus, kuru dēļ savā jomā vadošie uzņēmumi, tirgū parādoties jaunām tehnoloģijām. strauji zaudē savas dominējošās pozīcijas. Viss mainās tajā brīdī, kad revolucionārās inovācijas atrod savu pircēju, kurš gatavs pieņemt jaunas preces noteikumus, un kuram ir nepieciešami šīs preces jaunās īpašības. Iegūstot tādu pircēju, jauna tehnoloģija sāk attīstīties, pieaug ražošanas apjomi, pienāk brīdis, kad jauna tehnoloģija jau kļuvusi par normu.

Balstoties uz Kleitona Kristensena secinājumiem, revolucionārās inovācijas parādās labi pārvaldītos uzņēmumos, bet "pareizā" vadības prakse, pateicoties kurai uzņēmumi kļūst par vadošajiem noteiktā jomā, traucē viņiem nākotnē attīstīt šīs tehnoloģijas. Tas notiek tāpēc, ka "pareizs" vadība vērsta uz patērētāju noskaņojumu, pozitīvu jaunas tehnoloģijas novērtēšanu, lielu peļņu un savu preču orientāciju lielā tirgū. Tāpēc tādos uzņēmumos resursu sadale "atbalstinovāciju" labā, kas ir virzītas uz esošo inovāciju un preču pilnveidošanu un attīstību.

Revolucionāro inovāciju piemēri ir telefons (aizstāja telegrāfu un revolucionizēja telesakaru jomu), tvaikonis (pretstatā buru kuģim), elektroniskais pasts (pretstatā tradicionālajam pastam).