Rietumsibīrija
Rietumsibīrija (krievu: Западная Сибирь) ir Sibīrijas daļa, ko aptuveni norobežo Jeņisejas upe austrumos, Ziemeļu ledus okeāns ziemeļos, Urālu kalni rietumos un Krievijas robeža dienvidos. Aptuvenā Rietumsibīrijas platība ir 2,8 miljoni km².[1]
Robežas
[labot | labot pirmkodu]Rietumsibīrijas jēdziena izpratne apmēram sakrīt no fiziski ģeogrāfiskā, administratīvā un ekonomiskā viedokļa, taču precīzas robežas nedaudz atšķiras. Rietumsibīrijas galvenā daļa ir ap 80% no tās aizņemošais zemais, purvainais un mazapdzīvotais Rietumsibīrijas līdzenums,[1] kurš uz dienvidiem no purvāja un tundras pamazām kļūst par lauksaimniecisku, mēreni mitru līdzenumu. Rietumu daļā tā fiziskā robeža ir Urālu kalni, taču administratīvi kalni un to austrumu piekājes ietilpst Urālu ekonomiskajā rajonā (Sverdlovskas, Čeļabinskas un Kurgānas apgabalos). Dienvidos Rietumsibīrijas fiziskā robeža ir Kazahstānas pauguraine Sariarka, kamēr administratīvi Rietumsibīrija beidzas uz Krievijas robežas. Dienvidaustrumos administratīvi tai pievienoto Altaja kalni un daļa Rietumsajānu, jo tie vēsturiski un ekonomiski ir daudz tuvāk reģionālajai galvaspilsētai Novosibirskai nekā Austrumsibīrijas centriem. Austrumu robeža fiziski ir Jeņiseja, bet praktiskā robeža novilkta pa Krasnojarskas novada un Tivas robežām.
Savukārt politiskais dalījums, kas nesaskan ar administratīvo, Rietumsibīrijas dienvidu un dienvidaustrumu daļu iekļauj Sibīrijas federālajā apgabalā, bet Urālu federālajam apgabalam pievienots Tjumeņas apgabals, kas ir lielāks par visiem citiem kopā.
Administratīvais iedalījums
[labot | labot pirmkodu]Rietumsibīrijas ekonomiskajā rajonā, kā robežas ir nemainīgas no PSRS laikiem,[2] ietilpst Tjumeņas apgabals ar Hantu-Mansu autonomo apvidu - Jugru un Jamalas Ņencu autonomo apvidu, Omskas apgabals, Novosibirskas apgabals, Tomskas apgabals, Altaja novads, Kemerovas apgabals un Altaja Republika.[3] Rajons tika izveidots 1930. gadā, sadalot agrāko Sibīrijas novadu Austrumsibīrijā un Rietumsibīrijā.
2020. gadā Rietumsibīrijā dzīvoja ap 17 miljoniem iedzīvotāju.
Daba
[labot | labot pirmkodu]Rietumsibīrijas lielākās upes ir Oba un tās pieteka Irtiša, kas tek caur visu reģionu ziemeļu virzienā. Obas un nelielā mērā Jeņisejas baseini veido gandrīz visu kopējo ūdens noteci. Rietumsibīrijā ir skaidri izteikts dabiskais ģeogrāfiskā platuma zonējums: tundra, mežatundra, mežs, meža stepe un stepe.[1] Klimats krasi kontinentāls, 40% teritorijas aizņem purvi.[3]
Saimniecība
[labot | labot pirmkodu]Pamatnozares ir naftas, gāzes, ogļu ieguve un kokrūpniecība. Rietumsibīrija saražo vairāk nekā 70% no Krievijas kopējās naftas un gāzes, aptuveni 30% ogļu (Kuzbasā) un 10% kokmateriālu. Sastopmas arī metālu rūdas, sāls un kūdra.[2] Dienvidu līdzenumos audzē labību, īpaši kviešus.[2] Šai reģionā sākas galvenie Krievijas naftas un gāzes cauruļvadi. Lielākie rūpniecības centri: Novosibirska, Omska, Novokuzņecka, Barnaula, Kemerova, Tomska, Tjumeņa, Prokopjevska, Bijska, Surguta. Visās lielākajās pilsētās ir kara rūpnīcas.[4]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 «ЗАПАДНАЯ СИБИРЬ • Большая российская энциклопедия - электронная версия». old.bigenc.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-12-01. Skatīts: 2026-03-03.
- 1 2 3 Latvijas padomju enciklopēdija. 8. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 377. lpp.
- 1 2 «География Западная Сибирь». geography.ru. Skatīts: 2026-03-03.
- ↑ «Западная Сибирь: географическое положение и характеристика». Skysmart (krievu). Skatīts: 2026-03-03.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumsibīrija.
