Par pilsētas, kas tolaik kļuva zināma kā Inhrypum, pirmsākumiem uzskatāma 7. gadsimta vidū uzceltā Svētā Pētera baznīca, ap kuru izveidojies ciems. 937. gadā Anglijas karalis Etelstans piešķīra Riponas baznīcai pārvaldīt īpašumus vienas jūdzes rādiusā. 948. gadā karalis Edreds Riponu nodedzināja, bet jau gadsimta beigās tā tika atjaunota, un pilsētiņa uzplauka, jo uz to pārcēla Svētā Katberta pīšļus, kas piesaistīja svētceļotājus. Pēc normaņu iekarojuma Ripona atkal panīka, un tās baznīcas īpašumi tika nodoti Jorkas Svētā Pētera baznīcai.
1160. gadā tika uzsākta Riponas katedrāles būve; tajā pašā laikā pilsētā un tās apkārtnē attīstījās vilnas tirdzniecība, bet vēlāk arī aušana. Riponu smagi ietekmēja Anglijas reformācija, kuras gaitā tika likvidēta netālā Fauntīnsas abatija, un izsīka svētceļotāju plūsma. 16. gadsimtā Ripona kļuva atpazīstama ar tajā izgatavotajiem jātnieku piešiem. 1836. gadā Riponas katedrāle ieguva patstāvīgas katedrāles statusu, bet 1848. gadā Ripona tika savienota ar dzelzceļa līniju, kas sekmēja pilsētas izaugsmi. 1865. gadā parlaments apstiprināja Riponas lielpilsētas statusu.[1]