Rullīšu ķēde
_of_roller_chain,_Leonardo_da_Vinci.jpg)
Rullīšu ķēde ir ķēdes piedziņas veids, ko visbiežāk izmanto mehāniskā spēka pārnesei dažādām sadzīves, rūpniecības un lauksaimniecības iekārtām, ieskaitot konveijerus, stiepļu un cauruļu ražošanas iekārtas, automašīnas, motociklus un velosipēdus. Tā sastāv no īsiem cilindriskiem rullīšiem, kurus kopā satur sānu posmi. To pārvieto ķēdes rats, ko bieži sauc vienkārši par zobratu. Tas ir vienkāršs, uzticams un efektīvs[1] spēka pārneses veids.
Lai arī rullīšu ķēdes izgudrošana tiek piedēvēta Hansam Renoldsam 1880. gadā, 16. gadsimta Leonardo da Vinči skicēs parādās ķēde ar rullīšu gultņiem.
Ķēdes konstrukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rullīšu ķēdei tiek izmantoti divu veidu savienojošie posmi. Iekšējie posmi sastāv no divām plāksnītēm, ko kopā satur divi atloki vai bukses, ap kurām rotē divi rullīši. Pārmaiņus tiek izmantoti ārējie posmi, kurus kopā satur tapas, kas iet cauri iekšējo posmu buksēm. Ķēdēm bez buksēm to vietā ir iespiesta caurulīte, kas pilda to pašu funkciju. Tam ir priekšrocība ražošanā, jo tas samazina nepieciešamo ražošanas darbību skaitu.
Rullīšu ķēdes dizains samazina berzi, salīdzinot ar vienkāršākiem risinājumiem; tas palielina efektivitāti un samazina nodilumu. Pirmajām pārvada ķēdēm nebija rullīšu un bukšu, iekšējos un ārējos posmus savienoja ar tapām, kas bija tiešā saskarē ar ķēdes rata zobiem. Šādā konstrukcijā ļoti ātri nolietojās gan rata zobi, gan plāksnītes saskares vietā ar tapām. Šo problēmu daļēji atrisināja ar buksēm, kas aptvēra tapas. Tas pārnesa nodilumu uz lielāku laukumu, tomēr ratu zobi joprojām nolietojās ātrāk kā vēlams, berzējoties pret buksēm. Bukses aptverošu rullīšu pievienošana radīja ritošu kontaktu ar zobiem un tas padarīja ķēdes ratus un pašu ķēdi noturīgāku pret nodilumu. Šādā sistēmā pastāv ļoti maza berze, ja vien ķēde tiek pietiekami saeļļota.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ As much as 98% efficient under ideal conditions, according to Matt D. Kidd, N. E. Loch, R. L. Reuben. «Bicycle Chain Efficiency». The Engineering of Sport conference. Heriot-Watt University, 1998. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 6. februārī. Skatīts: 2006. gada 16. maijs.
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Green, Robert E. et al. (eds) (1996), Machinery's Handbook (25. izd.), Ņujorka, ASV: Industrial Press, ISBN 978-0-8311-2575-2