Saukas ezers
| Saukas ezers | |
|---|---|
 | |
| Koordinātas | 56°15′47″N 25°28′4″E / 56.26306°N 25.46778°EKoordinātas: 56°15′47″N 25°28′4″E / 56.26306°N 25.46778°E |
| Platība | 7,71 km2 |
| Lielākais garums | 6,2 km |
| Vidējais dziļums | 5,1 m |
| Lielākais dziļums | 9,5 m |
| Tilpums | 0,0386 km3 |
| Augstums v.j.l. | 78,7 m |
| Izteka | Dūņupe |
| Baseina valstis |
 Latvija |
| Apdz. vietas krastos | Sauka, Lone |
  Saukas ezers | |
Saukas ezers ir ezers Jēkabpils novada Saukas pagastā. Lielākais ezers Sēlijā.
Iekļauts Saukas dabas parkā. 1931.—1934. gados regulēta no ezera iztekošā Dūņupe kā rezultātā ezerā pazeminājās ūdens līmenis. Ietekas: Klauce, Bruģupīte. Ezera gultne līdzena, smilšaina un dūņaina, vietām sapropelis, slāņa biezums līdz 2 m. Krasti lēzeni, vietām stāvi. Eitrofs, gar krastu niedru josla. Konstatētas 8 zivju sugas.
Raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saukas ezers atrodas Sēlijas paugurvaļņa dienvidu daļā 78,5 metrus virs jūras līmeņa. Ezers ir piecpadsmitais lielākais Latvijas ezers. Ezeram ir noapaļota taisnstūra forma un mazrobota krasta līnija. Ezeram pieguļošajās teritorijās pārsvarā ir ganības, pļavas, dārzi, un meži. Krasti ir stingri, smilšaini lēzeni vai stāvi. Vietām tie ir krauji, mēreni apauguši ar kokiem un krūmiem. Ezera ziemeļaustrumu galā ietek Klauce, tā dienvidu galā — vairāki grāvji un strauti. No ezera tā rietumu galā iztek Dienvidsusējas pieteka — Dūņupe.
Saukas ezers ir ierindojams vidēji lielo (platība 10,0 līdz 1,0 km2) un vidēji dziļo (dziļums no 9 līdz 5 m) ezeru grupā. Pēc ezera morfometriskajiem rādītājiem ezers ir morfometriski eitrofs ezers. Šādiem ezeriem ezerdobes morfometrija nodrošina vienmērīgu ūdens sasilšanu un sajaukšanos visā ezera dziļumā, kā arī pozitīvu skābekļa bilanci veģetācijas sezonā. Ja organisko vielu produkcija ir liela un netiek pilnībā patērēta, tad nemineralizētās organiskās vielas ezerdobē veido dūņu nogulumus, kā rezultātā samazinās ezera dziļums. Sateces baseina ietekme šādiem ezeriem nodrošina augstu produktivitāti. Tas nozīmē, ka barības vielu ieskalošanās ezerā veicina aļģu un ūdensaugu savairošanos. Tam notiekot masveidā, ezera kvalitāte pasliktinās. Eitrofikācija morfometriski eitrofajos ezeros norit ne tikai to piekrastes seklūdens daļā, bet visā to platībā. Saukas ezeram ir labi izteikta litorāla jeb seklūdens zona.
Par ezera reakciju uz bagātināšanos ar barības vielām, kam par iemeslu ir biogēno elementu — slāpekļa un fosfora savienojumu, citu organisko vielu, ieskalošanās no sateces baseina, liecina arī tādi ezerus raksturojošie rādītāji, kā ezera platības attiecība pret sateces baseina platību un nosacītās ūdens apmaiņas ātrums. Saukas ezera baseina platības un ezera virsmas platības attiecības rādītāji, kā arī krasta līnijas garums un tās veids liecina par zināmu ezera stabilitāti attiecībā pret barības vielu ieskalošanos no sateces baseina. Tomēr tāds ezera noturību un eitrofikācijas tendenču raksturojošs rādītājs kā vidējais dziļums, rāda ezera jūtību un pastiprinoties saimnieciskajai darbībai ezeram pieguļošajās sauszemes teritorijās un/vai palielinoties novadīto notekūdeņu slodzei, sagaidāma eitrofikācijas procesu intensificēšanās un ezera kvalitātes pasliktināšanās.
Ezera gultne ir līdzena. Gultne pārsvarā ir smilšaina un tikai vietām to klāj neliels dūņu slānis. Vietām, galvenokārt ezera centrālajā daļā, gultni klāj 2 metrus biezs sapropeļa slānis. Šobrīd ezera eitrofikācijas pakāpe ir zema. Tas nozīmē, ka tajā nav novērojama aļģu masveida savairošanās — aļģu ziedēšana. Tāpat arī ūdensaugiem klātās ezera daļas procentuāli ir nelielas. Tikai 20% no ezera kopējās platības ir klāti ar augstākajiem ūdensaugiem. Ezera piekrastes seklūdens daļā aizaugumu veido niedres (Phragmites australis), ezermeldri (Schoenoplectus lacustris), kalmes (Acorus calamus), abinieku sūrenes (Polygonum amphibium) un kosas (Equisetum palustre). Ezera dziļūdens zonā sastopamas galvenokārt glīvenes (Potamogeton sp.).