Sēlija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sēlija
Selija LocMap.png
Sēlijas karogs Zemgales (un Sēlijas) ģerbonis (1921)
Karogs Ģerbonis
Republikas pilsētas: Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji)

Sēlija, agrāk Sēla (latīņu: Selonia), vai Sēlenes zeme (latīņu: terra, que Selen dicitur), saukta arī par Augšzemi (lietuviešu: Aukšzemė) ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas ietver teritoriju no mūsdienu Jaunjelgavas un Neretas novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.

Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Jau Kurzemes hercogistes laikā Sēliju mēdza uzskatīt par Kurzemes "augšgalu" jeb Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 20. gadsimta sākumā to savukārt pieskaitīja Zemgales kultūrvēsturiskajam novadam.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlijas kultūrvēsturiskais novads (brūnā krāsā) un pilsētas mūsdienās.
Luterāņu baznīca Lašos, Ilūkstes novadā.

Pilsētu Sēlijā maz — Jēkabpils, Jaunjelgava, Ilūkste, Subate un Viesīte. Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Sēlijas kultūrvēsturiskajā teritorijā atrodas šādi novadi:[nepieciešama atsauce]

Sēlijā atrodas arī

Sēlijā daļēji atrodas arī

Administratīvais iedalījums līdz 1949. gada administratīvi teritoriālajai reformai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmskara Latvijas laikos (un līdz 1949. gada 31. decembrim) Sēliju veidoja Jēkabpils apriņķis (līdz 1924. gada 26. jūnijam — Jaunjelgavas apriņķis) un Ilūkstes apriņķis, kuru ārējās robežas arī veido Sēlijas novada robežu.

Sēlijas kultūrvēsturiskās teritorijas lokalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aptuvenā 12. gadsimta Sēlijas teritorija Daugavas kreisajā krastā.

Sēlijas teritorija līdz pat tās galīgajai sadalīšanai starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14. un 15. gadsimta mijā iestiepās tālu uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas Republikas teritorijā. Senās sēļu senās apdzīvotā teritorija ir apjaušama pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās netālu no Zarasiem dzimušais lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1879—1924).

Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti mūsdienu Utenas apriņķa Salakā (Salakas Zarasu rajonā), Tauragnes pilskalnā (Tauragnų piliakalnis Utenas rajonā), Utenā, Svēdašos un Subāčos (Svėdasai un Subačiai Anīkšču rajonā) un Paņevēžas apriņķa Palēvenē (Palėvenė Kupišķu rajonā), Pasvalī un Saločos (Pasvalys un Saločiai Pasvales rajonā).

Ziemeļu robeža ar līviem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēļu zemes ziemeļu robeža ar Daugavas līviem gāja pa Daugavu no Aizkraukles līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas.

Austrumu robeža ar letgaļiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēļu zemes austrumu robeža ar Jersikas letgaļiem gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senā Daugavpils) līdz Koknesei.

Dienvidu robeža ar lietuviešiem (aukštaišiem)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēļu zemes dienvidu robeža ar Nalsenes un Upītes zemēm ir nosakāma visai aptuveni. Dokumentos minēts, ka 1261. gada 7. augustā Lietuvas karalis Mindaugs noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju dienvidu robežu no Naujenes pa Sventas upi (lietuviski: Šventoji), Latuvas upi, Lēvenes upi (lietuviski: Lėvuo upė) un Mūsas upi.

Latīņu tekstā minētie dienvidu sēļu pilsnovadu nosaukumi bija Tovrakste (tagad Tauragne — Tauragnai Utenas rajonā), Maleisine (tagad Maleiši - Maleišiai Anīkšču rajonā), Pelone (tagad Palēvene (Palėvenė) Kupišķu rajonā) un Medene (tagad Biržu rajons) Lietuvas Republikā.

Rietumu robeža ar zemgaļiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēļu zemes rietumu robeža ar Upmales zemgaļiem gāja pa mežainu apvidu no Mēmeles upes līdz Daugavas kreisajam krastam pie Doles salas.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sēlija (zeme)
Pamatraksts: Kurzemes guberņa

Pirmo reizi Sēlija (Sêlen lant) pieminēta Atskaņu hronikā, kas daļēji balstoties uz senākiem dokumentiem, piemin, ka jau no seniem laikiem tirgotājiem bija zināms, ka Daugavas krastos uz leju ko Krievzemes mīt divas tautas — līvi un sēļi:

Oriģināls senvāciski:
die Dune ein waßßer ist genant, des vluß gêet von Rûßen lant, dar ûffe wâren geseßßen heiden gar vormeßßen, Liwen wâren sie genant. daß stôßet an der Sêlen lant. daß was ein heidenschaft vil sûr, sie wâren der Rûßen nâkebûr.

Tulkojums latviski:
Tur pie upes Daugavas, kas šurpu tek no Krievijas, mita ļaudis bezdievīgi, kaujā varen drošsirdīgi: līvi tie — tā sauca tos. Sēļi bija kaimiņos, arī nikni pagāni. Tiem robežas ar Krievzemi.[2]

Otra atsauce uz sēļiem ir Kaupo un Teoderiha 1203. gada ziņojumā Romas pāvestam Inocentam III par līvu kaimiņu tautām piemin, ka sēļi ir "pagānu tauta bez tikumiem, kas tic elkiem un dara ļaunu" (senvācu: Sêlen ouch heiden sint, und an allen tugenden blint, sie haben abgote vil, und trîben bôsheit âne zil.).[3]

Vēstures avotos Sēļu pils Daugavas kreisajā krastā pirmoreiz minēta 1208. gada notikumu sakarā, kad Latviešu Indriķa uzrakstītajā Livonijas hronikā, kur sēļi nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem. No šīs hronikas sniegtajām norādēm var secināt, ka sēļu zemes atradušās Jersikas (Dignājas pilskalns), Kokneses un lietuviešu kunigaišu pakļautībā.

Sēlijas teritorija pēc pakļaušanas Livonijas ordenim. Karte satur informāciju par ordeņa iekarojumiem senajās kuršu, zemgaļu un sēļu zemēs 14. gadsimtā līdz pat Varņiem, Pasvalei, Paņevēžai un Ramigalai mūsdienu Lietuvas teritorijā (Joann Portantius, 1573).
Sēlijas daļa no Kurzemes un Zemgales hercogistes kartes (1772).

Daugavas kreisā krasta zemju iekarošanai un pievēršanai katolicismam 1218. gada vasarā bīskaps Alberts nodibināja Sēlijas bīskapiju, par pirmo bīskapu ieceļot Lipes Bernhardu. Jau 1226. gada 21. martā Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsacījās no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas baznīcas apgabalam (diecēzei). 1235. gadā Zobenbrāļu ordenis mestra Folkvīna vadībā pāri Sēlijas zemēm iebruka Nalsenes zemē. 1237. gada 17. septembrī, pēc krustnešu sakāves Saules kaujā, pāvesta legāts Modenas Vilhelms vēlreiz pārdalīja Daugavas kreisā krasta zemes. Zemgales diēcēzē palika visas zemgaļu, sēļu un lietuviešu apdzīvotās zemes starp Nemunu un Daugavu šaipus Neris upei, bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku.

1244. gadā kunigaiši Tūšis, Miļģerīns un Ģiņģeiķis, kuriem "dzīvoja kristīgie visgarām" (viņu zemes robežojās ar ordenim un bīskapam pakļautajām zemēm) pieņēma katoļu ticību un noslēdza militāru savienību ar Livonijas ordeņa mestru Dītrihu no Grīningenas pret Nalsenes valdnieku Lengvīnu, kuram Mindaugs bija pavēlējis pakļaut viņu zemes. 1245. gadā mestra Dītriha vadītais karaspēks devās otrajā karagājienā uz Nalseni. Tie pārcēlās Daugavas kreisajā krastā un nopostīja vairākas sēļu zemes, līdz sasniedza Nalseni un ieņēma tās galveno pili.

1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritorija pievienot Rīgas bīskapijai, tomēr Livonijas ordenis panāca, ka 1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV sevišķi apstiprināja Livonijas ordeņa tiesības uz Alektenes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem, kas agrāk atradās Zemgales bīskapijas pārvaldībā.[4]

1255. gada oktobrī, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvināja šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Maleisini un Tauragni ar visiem piederumiem tagadējās Lietuvas Repulikas teritorijā.[5] Rīgas arhibīskaps Alberts II Zauerbērs griezās pāvesta galmā ar lūgumu apstiprināt viņa tiesības uz zemēm Sēlijā, ko 1255. gada 31. martā apstiprināja pāvests Aleksandrs IV. Sēlijas dalīšana beidzās 1256. gada vasarā, kad Rīgas domkapituls atteicās no pretenzijām uz Kalves zemi un ordenis ieguva vienu trešdaļu no Sēlijas zemēm.[6]

Pēc Vācu ordeņa sagrāves Žalgires kaujā 1410. gadā Livonijas ordenis galīgi zaudēja kontroli pār Sēlijas dienvidu zemēm. Vēlāk Livonijas ordenis Sēlijas teritoriju sadalīja trīs administratīvās vienībās un tās daļas ietilpa Sēlpils fogtejas, Aizkraukles komturejas, kā arī Daugavpils komturejas sastāvā.

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma un Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā Sēlijas teritorija nokļuva Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā un to aizņēma Sēlpils virspilskunga iecirknis (Oberhauptmannschaft Selburg). Hercogs Gothards 1587. gada testamentā savam dēlam Frīdriham piešķīra Zemgali un Sēliju ar centru Sēlpils pilī, bet Vilhelmam Kurzemi ar centru Kuldīgas pilī. Līdz Vilhelma pilngadībai galmam bija jāuzturas pārmaiņus Kuldīgā un Sēlpilī.[7]

Pamazām sēļu apdzīvotās teritorijas apzīmēšanai sāk lietot terminu “Augšzeme” (vācu: Oberkurland), palikušos sēļus sāka dēvēt par “rēdiņiem” (šo terminu lieto 17. gs. Kurzemes mācītāji Georgs Mancelis un Pauls Einhorns, vēlāk arī Vecais Stenders), atzīmējot, ka tie runā “samaitātā” latviešu valodā, augšzemnieciskā izloksnē. Atkarībā no tā, kādas ticības ir dzimtskungi, tā lielākoties kļuva protestantu, luterāņu teritorija (tolaik Sēlpils vai Jaunjelgavas pilstiesas iecirkņi), daļēji — dienvidu daļā — katoliska (Subates, Bebrenes, arī Aknīstes novadi).[8]

Pēc 1795. gada Sēlijas teritorija atradās Kurzemes guberņas sastāvā un to veidoja Sēlpils virspilskunga tiesa (Oberhauptmannschaft Selburg) ar tām pakļautajām Jaunjelgavas pilskunga (Hauptmannschaft Friedrichstadt) un Ilūkstes pilskunga (Hauptmannschaft Illuxt) tiesām. Šajā laikā no Latgales un Baltkrievijas ieceļoja vecticībnieki un pareizticīgie krievi un baltkrievi, miestos apmetās ebreji.

19. gadsimta beigās Sēlijas nosaukums tika no jauna pieminēts Augusta Bīlenšteina ceļojuma aprakstā par Augškurzemi (1882) un viņa grāmatā par seno latviešu cilšu robežām (1892), Skruzīšu Mikus populārajā apcerē par sēļiem kā Kurzemes augšgala senčiem (1889) un studentu korporācijas “Selonija” nosaukumā (1880).

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada otrajā pusē Sēliju okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks un vairāk kā divus gadus gar Daugavu gāja frontes līnija. Krievijas armijas artilērijas apšaudēs tika nopostīta Ilūkstes pilsēta, Dvietes un Dunavas baznīcas un Pilskalnes muiža.[9] Frontes apgādei tika izbūvēts sazarots Viesītes šaursliežu dzelzceļa tīkls, kas darbojās līdz 1960. gadiem. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada sākumā Sēliju ieņēma lielinieku karaspēks, 1919. gada vasarā 3. Jelgavas kājnieku pulka 3. bataljons kopā ar Lietuvas karaspēku piedalījās Sēlijas atbrīvošanā. Lietuvas valdība pieprasīja pievienot Lietuvai visus sešus Ilūkstes apriņķa pagastus.

1919. gada oktobrī Bermonta-Avalova armija pārgāja uzbrukumā austrumu virzienā, mēģinot ieņemt ne tikai Rīgu, bet arī visu bijušās Kurzemes guberņas austrumu daļu. 3. Jelgavas kājnieku pulka 1. bataljons pie Viesītes (tolaik-Ekengrāves) un pie Biržiem, bet novembrī pie Jaunjelgavas un Daudzevas uzvarēja pretiniekus.

Savukārt 1920. gada pavasarī Polijas armija ieņēma Grīvas pilsētu, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas pagastus, kas tika administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada vasarā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija, bet 1920. gada oktobrī arī Lietuvas armija bija spiesta atstāja Ilūksti.

Pēc Latvijas Republikas izveides Sēlija tika iekļauta Zemgales apgabala sastāvā un to veidoja Ilūkstes apriņķis un Jēkabpils apriņķis. Šajā laikā zinātniskajā literatūrā sēļu jēdzienu nostiprināja lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1924) un arheologs Eduards Šturms, kas veica izrakumus Dvietes apmetnes vietā.[8]

Latvijas PSR pastāvēšanas laikā Sēlijas teritoriālā identitāte atkal pieklusa. Pēc 1949. gada administratīvās reformas tās teritorijā likvidēja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķus un nodibināja sīkos Grīvas, Ilūkstes, Aknīstes, Neretas, Jēkabpils, Jaunjelgavas rajonus. Pēc 1956. gada mazos rajonos apvienoja ar Daugavpils un Jēkabpils rajoniem. 1967. gadā izveidoja Stučkas rajonu, ko 1990. gadā pārdēvēja par Aizkraukles rajonu.

Trešās atmodas laikā, Riharda Kalvāna un Viļa Krūmiņa rosināts, no 1989. gada īslaicīgi darbojās Rīgas sēļu klubs, 1995./96. gads tika pasludināts par Sēļu gadu un 1995.gadā Ilūkstē tika dibināta Sēlijas asociācija. 1999. gadā notika 1. Sēlijas kongress Aknīstē un Viesītē, nākamie kongresi notika 2001. gadā Ilūkstē un Neretā, 2003. gadā Viesītē, 2005. gadā Jēkabpilī un Sēlpilī, 2008. gadā Viesītē. 2000. gadā Heraldikas komisija oficiāli apstiprināja sarkanbaltzaļo Sēlijas karogu.[8] Ļoti lielu ieguldījumu Sēlijas teritoriālās identitātes atdzimšanā deva Sēlijas asociācijas goda prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Sēlijas arheoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlijā konstatēti 28 pilskalni un vairāki kapu lauki, kas ir visai līdzīgi latgaliešu kapu laukiem, bet atšķirīgs bijis sēļu paradums novietot ziedojumus mirušajiem kājgalī, ieskaitot darba rīku. Arheoloģiski vislabāk ir izpētīta Dvietes apmetne, Dignājas pilskalns, Sēlpils pilskalns un Lejasdopeļu kapulauks.

Stupeļu pilskalns Rites pagastā.

Senākās liecības par pirmajiem Sēlijas iedzīvotājiem iegūtas Dvietes epipaleolīta apmetnē, kuru Latvijas arheologi uzskata par savrūpatradumu vietu; epipaleolita savrūpatradums pie Adamovas Daugavas labajā krastā, kas varēja būt ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetne, jo tajā atrada brūnganā krama Svidru tipa bultu uzgaļus, kaula un raga senlietas, kuras bija līdzīgas atradumiem Lubānā; Dvietes Munču un Dvietes mezolita un agrā neolita (9.—4. g. tūkst. p. m. ē.) apmetnes ar vairākām pavārdu vietām. Atrastas retas krama senlietas, kaula žebērkļi ar vienas puses atskabargām (epipaleolits). Keramikas lausku nebija; Lejasbitēnu apmetne pie Daugavas, par kuru ir tikai vispārējs priekšstats — apmetne nav pētīta, izņemot Lejasbitēnu kapulauku; agrā metālu laikmeta (12. gs. p. m. ē.—1. gs. m. ē.) pieminekļu starpā minētas 15 nocietinātas apmetnes, 3 nenocietinātas apmetnes, 3 uzkalniņi ar apbedījumiem vairākos stāvos, 4 kapulauki ar pazemes akmens konstrukcijām, - patiesībā svētkalni, 4 savrupi atradumi (bronzas priekšmetu depozīti); agrā dzelzs laikmeta (2.—3. gs. m. ē.) pieminekļu sarakstā tiek nosauktas jau vairākas senvietas: Lejasziedu ciemata tipa apmetne pie Daugavas Jēkabpils apriņķī; Kaplavas Zamku, Baltkāju, Kaldabruņas, Kņāvukalna, Stupeļu, Dignājas, Margaskalna, Aizdrikšņu ezera meža apmetnes, Mūkukalna un Kokneses pilskalni ar lielām, ciematu veida apmetnēm blakus, 26 uzkalniņu kapu lauki un Lejasziedu apmetne; starp vidējā dzelzs laikmeta (5.—9. gs. m. ē.) pieminekļiem tiek minēti papildus minētajiem pieminekļiem Baltkāju, Stupeļu kalna, Dignājas, Asotes, Sēlpils, Lokstenes, Mežmaļu, Oliņkalna, Spietiņu Plāteru, Mūkukalna, Kalnaziedu, Slaidēnu pilskalni un apmetnēs, Kūliņu atlātā tipa ciemats, vairāk par 20 uzkalniņu skeletkapiem, kā arī 9 no jauna dibinātas apmetnes, bet Mūrniekos, Saulītēs, Baltkājos, Ķentē un citās vietās ir atrasti depozīti, norokot paugurus, bet pauguri netika izpētīti intereses trūkuma dēļ.

Dignajas pilskalns.

Dignājas pilskalns atrodas Jēkabpils novadā, Daugavas kreisajā krastā un bija viens no seno sēļu kultūras centriem. Arheoloģiskajos izrakumos 1939. gadā atrastas kaula adatas, katliņi, māla lejamveidnes, švīkātā keramika, priekšmeti datēti ar 1. g. tūkst. p. m. ē. 4.—8. gs. pilskalnam uzbērts aizsargmūris un izveidotas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Pilskalnā bez tā vēl atrastas dzelzs cepļu un ēku paliekas. 11. gs. Dignājas pilskalnu pakļāvis Jersikas valdnieks.[10]

Sēlpils pilskalnā Daugavas krastā arheoloģiskajos izrakumos 1963. — 1965. gadā vadīja E. Šnore, A. Zariņa. Seno sēļu pils slānī (6. līdz 12. gs.) atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā, mūra pils, slānī (13. — 17. gs.) atsegtas četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums ar augstumu 12 m. Te vācu mūra pils un sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi, kas pēc formas attiecināmi uz paleolīta jeb vecākā akmens laikmeta beigu posmu un datējami ar apmēram 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pilskalns ar pilsdrupām, priekšpili, senu apmetnes vietu un kapsētu redzams Daugavā uz nelielas saliņas, kas izveidojusies sakarā ar Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošanu, iepretī Sēlpils luterāņu baznīcai 2 km uz Z no Sēlpils. Arheoloģiskajos izrakumos seno sēļu pils slānī te atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā slānī — 1373. gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. 13.—17. gs. kapsētā atsegti 234 apbedījumi. Sēlpils pilskalns no 6. līdz 12. gs. bija Sēlijas politiskais un militārais centrs. Ordeņa mūra pils nopostīta Ziemeļu kara laikā 1704. gadā. Pilsdrupas ir zem ūdens, klāt var piekļūt ar laivu. Apskatāms no Daugavas krasta.

Sēlpils pagastā atrodas arī Babrānu pilskalns un Pormaļu Sudrabkalns. Abus aplūkotos pilskalnus 1922. gadā pirmoreiz aprakstījis senatnes pētnieks Karls fon Lēvis of Menārs, bet vēl pēc dažiem gadiem pētījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Plašāki jaunākie apraksti par tiem lasāmi arheologa Jura Urtāna grāmatā «Augšzemes pilskalni» (2006.).

Babrānu pilskalns atrodas pie Babrānu mājām, 1 km uz rietumiem no Ezernieku Velnakmens. Pilskalns laika gaitā daudz cietis, tā virsma un viena — rietumu — mala tikusi intensīvi aparta, kas, protams, bojājis tā sākotnējo izskatu. Tāpat tas ticis tranšejām izrakņāts Pirmā pasaules kara laikā. Vēlākos gados tranšejas aizbērtas un mūsdienās vairs tikpat kā nav saskatāmas. Šis pilskalns bijis apdzīvots jau pirms mūsu ēras. Otrpus tuvējam ceļam, atrodas arī Taborkalns (Dabora kalns) — augstākais kalns Sēlpils apkārtnē jeb Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā, kas paceļas 158 metrus virs jūras līmeņa.

Pormaļu Sudrabkalns.

Pormaļu Sudrabkalns atrodas 4 km uz DR no Babrānu pilskalna un 1 km uz DA no Sēlijas ciema — Sēlpils pagasta centra. Tas ir viens no visiespaidīgākajiem Sēlijas pilskalniem. Pilskalna plakumā, nogāzēs un arī pakājē daudzviet ir ļoti intensīvs kultūrslānis, domājams, te bijis nozīmīgs novada centrs jau pirms mūsu ēras un pastāvējis līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Pētnieki te vairākkārt atraduši arī dažādas senlietas. Lai arī Sēlijas pusē ir daudz izteiksmīgu pilskalnu, Pormaļu Sudrabkalns ir izcili ainavisks, jo tas tikai daļēji apaudzis kokiem un ir labi pārskatāms gan no apakšas, gan no citiem apkārtnes kalniem tā dienvidu un rietumu pusē. Arī no pilskalna augšas paveras tālas ainavas. Visi aprakstītie objekti atrodami Aizkraukles rajona kartēs.
Ievērības cienīgi objekti ir arī nelielā Baltiņu ezera apkārtnē, kur atrodas vēl viens Velnakmens (kādreiz bijuši pat trīs) un vairākas senvietas.

Sēļu etnoģenēzes noskaidrošanai svarīgu materiālu devuši izrakumi Boķu-Priednieku arheoloģiskajā kompleksā Salas pagastā. Izrakumi šeit ļāva izpētīt nepārtrauktas sēļu apbedīšanas tradīcijas apmēram 1000 gadu ilgā posmā, jo agrā feodālisma perioda (11.—12. gs.) uzkalniņu kapulauks Priedniekos cieši pieslēdzas Boķu kapulaukam (3.—10. gs.).

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sēļi

Rakstiska informācija par Sēlijas iedzīvotājiem ir kopš 13. gadsimta sākuma Livonijas krusta kariem, kad Indriķa hronika piemin Sēļu pils aplenkumu 1208. gada sākumā un Kokneses nodedzināšanas sakarā piemin, ka Kokneses zemes blakus letgaļiem apdzīvoja sēļi. Uz vēl vecākiem avotiem balstītais Atskaņu hronikas sākuma daļas teksts piemin, ka sēļu zeme atrodas starp līvu un rutēņu (krievu, baltkrievu) zemēm.

Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Iespējams, ka Sēlijas iedzīvotāji sevi sauca par "augštiešiem" (no kā Sēlijas otrs nosaukums "Augšzeme"), kas etimoloģiski sasaucas ar viņu dienvidu kaimiņu aukštaiču pašnosaukumu "aukštaičiai". Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Mūsdienās ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.

Pazīstami Sēlijas cilmes cilvēki[11][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līgums starp Rīgas arhibīskapu Albertu II un Vācu ordeņa vācmestru par Zemgales novada Upmales sadalīšanu 1254.gada aprīlī
  2. Atskaņu hronika (00139.-00146.)
  3. Atskaņu hronika (00337-00340).
  4. Romas pāvesta Inocenta IV rīkojums Asīzē, 1254. gada 23. maijā
  5. Latvijas vēstures avoti. 2. sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2. burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. [389.-390.lpp.]
  6. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture: 1180-1290. Krustakari. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 185. lpp. ISBN 978-9984-60-188-5.
  7. Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.
  8. 8,0 8,1 8,2 Jānis Stradiņš. Sēlijas jubilejas, dzīve, problēmas, perspektīvas
  9. Heinrihs Strods. Sēlija senāk un tagad. Rīga : Jumava, 2011. 106. lpp. ISBN 978-9984-38-989-9. Skatīts: 2015. gada 30. jūnijā.
  10. Indriķa hronika
  11. Jānis Stradiņš (2001. gada 5. novembris). "Ar sarkanbaltizaļajām Sēlijas krāsām" (latviski). Zinātnes Vēstnesis (18(226)). ISSN 1407-6748. (papildināts saraksts)