Sēlija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sēlija
Selija LocMap.png
Sēlijas karogs Zemgales (un Sēlijas) ģerbonis (1921)
Karogs Ģerbonis
Republikas pilsētas: Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji)

Sēlija, agrāk saukta arī par Augšzemi, ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm[1], kas ietver teritoriju no Jaunjelgavas un Neretas novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.

Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Senākajos tekstos tā saukta par Sēlenes zemi (latīņu: terra, que Selen dicitur) vai Seloniju (latīņu: Selonia). Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (lietuviešu: Aukšzemė, vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Kurzemes hercogistes un Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza dēvēt par Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Sēliju pieskaitīja Zemgalei un to veidoja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Sēlijas vēsture un Sēlija (zeme)
Aptuvenā 12. gadsimta Sēlijas teritorija Daugavas kreisajā krastā.

Sēlijas teritorija līdz pat tās galīgajai sadalīšanai starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14. un 15. gadsimta mijā iestiepās tālu uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas Republikas teritorijā. Senās sēļu senās apdzīvotā teritorija ir apjaušama pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās netālu no Zarasiem dzimušais lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1879—1924).

Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti mūsdienu Utenas apriņķa Salakā (Salakas Zarasu rajonā), Tauragnes pilskalnā (Tauragnų piliakalnis Utenas rajonā), Utenā, Svēdašos un Subāčos (Svėdasai un Subačiai Anīkšču rajonā) un Panevēžas apriņķa Palēvenē (Palėvenė Kupišķu rajonā), Pasvalī un Saločos (Pasvalys un Saločiai Pasvales rajonā).

Līdz 13. gadsimtam Sēlijas teritoriju veidoja sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, 1218. gadā tās ziemeļu novados nodibināja Sēlijas bīskapiju, kuras zemes 1256. gadā pēc Sēlijas dalīšanas ieguva Livonijas ordenis. Līdz Livonijas Konfederācijas sabrukumam Sēlijā atradās Livonijas ordeņa valsts Sēlpils fogteja, Aizkraukles komtureja un Daugavpils komturejas dienviddaļa. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šajā teritorijā 1617. gadā izveidojās Sēlpils virspilskunga iecirknis.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzeme kā viena no trim Latvijas daļām 1920. gada kartē (V. Krūmiņš, 1920). Tolaik par Kurzemi dēvēja visas bijušās Kurzemes guberņas teritoriju, ieskaitot arī Zemgales un Sēlijas zemes.
Sēlija kā Zemgales daļa Latvijas pašvaldību kartē (1938)[2]

Pēc 1819. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes guberņas 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā izveidoja Jaunjelgavas (Sēlpils, Neretas un Aizkraukles draudzes novadi) un Ilūkstes apriņķi (Daugavpils (Subates) un Aizlauces draudzes novadi). 1924. gadā Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi. 1947. gada 16. oktobrī no Ilūkstes apriņķa atdalīja Kaplavas pagastu, to iekļaujot jaunizveidotajā Krāslavas apriņķī.[3]

Pēc 1949. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilūkstes un Jēkabpils apriņķus likvidēja 1949. gada 31. decembrī un sadalīja sešos lauku rajonos (Aknīstes, Grīvas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils un Neretas).[4]

No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Sēlijas lauku rajonu lielākā daļa bija Daugavpils apgabalā, izņemot Jaunjelgavas rajonu, ko iekļāva Rīgas apgabalā. 1953. gadā Grīvas pilsētu pievienoja Daugavpilij, 1955. gada 6. decembrī Grīvas rajonu pievienoja Ilūkstes lauku rajonam, bet 1956. gadā Daugavpils rajonam. 1956. gadā likvidēja Aknīstes, Jaunjelgavas un Neretas lauku rajonus, to teritorijas iekļaujot Baldones, Bauskas un Jēkabpils rajonos.[3] 1962. gada 17. aprīlī likvidēja Ilūkstes rajonu, to pievienojot Daugavpils rajonam.

1967. gada 10. janvārī Sēlijā izveidoja Stučkas rajona daļu no Bauskas rajonam, Jēkabpils rajonam un Ogres rajonam pievienotajām 1956.-1959. gadā likvidēto Jaunjelgavas, Neretas un Pļaviņu rajonu daļām.

Pēc 2008. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlija Zemgales vēlēšanu apgabalā (2011).
Sēlijas kultūrvēsturiskais novads (brūnā krāsā) un pilsētas (2009).

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Zemgales vēlēšanu apgabala Sēlijas daļā atradās 10 novadi un 2 republikas pilsētas:

Pēc 2021. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši Latviešu vēsturisko zemju likuma projektam Sēlijā atrodas šādu 2021. gadā veidojamu novadu daļas:[5]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sēļi

Rakstiska informācija par Sēlijas iedzīvotājiem ir kopš 13. gadsimta sākuma Livonijas krusta kariem, kad Indriķa hronika piemin Sēļu pils aplenkumu 1208. gada sākumā un Kokneses nodedzināšanas sakarā piemin, ka Kokneses zemes blakus letgaļiem apdzīvoja sēļi. Uz vēl vecākiem avotiem balstītais Atskaņu hronikas sākuma daļas teksts piemin, ka sēļu zeme atrodas starp līvu un rutēņu (krievu, baltkrievu) zemēm.

Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Iespējams, ka Sēlijas iedzīvotāji sevi sauca par "augštiešiem" (no kā Sēlijas otrs nosaukums "Augšzeme"), kas etimoloģiski sasaucas ar viņu dienvidu kaimiņu aukštaiču pašnosaukumu "aukštaičiai". Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Mūsdienās ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
  2. P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
  3. 3,0 3,1 Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
  4. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"
  5. Likumprojekts “Latviešu vēsturisko zemju likums” Archived 2020. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Valsts prezidenta kanceleja 2020. gada 24. septembrī
  6. agrākā Grīvas pilsēta, šobrīd Daugavpils apkaimes Nīderkūni, Judovka un Liginišķi
  7. Priedaines apkaime