Semafors

Vikipēdijas lapa
Semafors Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā

Semafors (franču: Sémaphore, no grieķu: σήμα (sēma) — ‘zīme’ un φορός (foros) — ‘nesējs’) ir optiska stacionāra signālierīce ar signālplāksnēm (spārniem), agrāk bieži izmantota uz dzelzceļiem. Semaforus izmanto arī jūrniecībā signālu nodošanai kuģiem.

Dzelzceļa semafors sastāv no metāla masta, kurā iestiprināts viens vai vairāki kustīgi spārni un signālgaismas. Spārnu stāvokli maina ar speciālu vinču. Semafora normāls stāvoklis ir aizvērts (kad spārns ir 90° leņķī pret mastu, bet naktī redzama sarkana gaisma). Atvērtā stāvoklī semafora spārns pacelts 135° leņķī pret mastu, naktī redzama zaļa uguns (ceļš brīvs). Papildu spārni paredzēti ātruma samazināšanas norādījumiem un citiem mērķiem. Normālā stāvoklī tie novietoti gar mastu un nav redzami.

Mūsdienās semafori gandrīz pilnīgi aizstāti ar luksoforiem. Semafori saglabāti Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā Rīgā un Jelgavā, kā arī saglabājies bijušās līnijas Ainaži—Valmiera semafors Ainažos, netālu no bākas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]