Ainaži

Ainaži
Ainaži;
	Novada pilsēta
	Ainažu jūrskolas muzejs Ainažu bāka Ainažu Ziemeļu mols
; Karogs	; Ģerbonis
	Ainaži Ainaži
	Koordinātas: 57°51′50″N 24°21′36″E / 57.86389°N 24.36000°EKoordinātas: 57°51′50″N 24°21′36″E / 57.86389°N 24.36000°E
Valsts	Latvija
Novads	Limbažu novads
Pilsētas tiesības	kopš 1926. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	igauņu: Heinaste; vācu: Hainasch
Administrācija
• Ainažu pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāja	Ilona Jēkabsone
Platība
• Kopējā	5,1 km2
• sauszeme	4,9 km2
• ūdens	0,2 km2
Iedzīvotāji (2025)
• kopā	650
• blīvums	132,4 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-4035
Mājaslapa	www.salacgriva.lv/lat/ainazi/
	Ainaži Vikikrātuvē

Ainaži (lībiešu: Āinast) ir pilsēta Latvijā, Limbažu novadā, pie pašas Igaunijas robežas Baltijas jūras Rīgas līča austrumu krastā. Robežojas ar Ainažu un Salacgrīvas pagastu un Igaunijas Pērnavas apriņķa Hēdemēstes pagastu. Ainaži izvietojušies ap 4 km garā joslā starp jūras krastu un Rīgas—Tallinas šoseju. Atrodas 53 km no novada centra Limbažiem un 116 km attālumā no Rīgas. Mūsdienās tā ir trešā mazākā Latvijas pilsēta (pēc Durbes un Subates) iedzīvotāju skaita ziņā.

Nosaukums

1638. gada vācu rakstos šī apdzīvotā vieta saukta par Dorf Haynisch, vēlāk vienkārši Haynasch. Citos rakstu avotos sastopams arī nosaukums Ainiži. Jānis Endzelīns uzskatīja, ka pilsētas nosaukums cēlies no lībiešu vārda āina vai igauņu vārda hain — 'siens' vai hainastee — 'ceļš', kas iebraukts, vedot sienu no jūrmalas pļavām. Pastāv teorija, ka pilsēta savu vārdu ieguvusi no lībiešu vārda ainagi, kas nozīmē — vientuļš.^[3]

Vēsture

Pilsēta izveidojusies sena lībiešu zvejnieku ciemata vietā. Oficiālos dokumentos Ainažu vārds pirmoreiz parādās 1564. gadā kā kroņa īpašums. Vēlāk tas nonāca Svētciema muižas pārvaldē. 1800. gadā Ainažu ciemu ar zemi atdalīja no ieķīlātās Svētciema muižas un tas nonāca Mazstraupes īpašnieku baronu Meijendorfu īpašumā. Ainaži veidojās abpus toreizējās Rīgas—Pērnavas šosejas (tagad Kr. Valdemāra iela).^[4]

19. gadsimta otrajā pusē Kurzemes un Vidzemes zvejnieku ciemos bija daudz lēta darbaspēka. Tuvējie meži, kuros auga daudz mastu priežu, deva materiālu kuģu būvei. Tādēļ šeit attīstījās kuģu būvniecība un rosīga tirdzniecība. 1857.—1913. gadā Ainažos uzbūvēja ap 50 kuģu; 1880. gadā ostā bija pierakstīti 83 burinieki.^[4] Darbojās stikla fabrika.

1864. gadā pēc Krišjāņa Valdemāra ierosinājuma Ainažos nodibināja pirmo jūrskolu, kuru vadīja tālbraucējs kapteinis Kristiāns Dāls. Ainažu jūrskolas mācības bija bezmaksas un notika latviešu, igauņu, bet Baltijas pārkrievošanas laikā arī krievu valodā. Jūrskola pastāvēja līdz 1919. gadam. 19. gadsimta 80. un 90. gados ik gadu skolu beidza 20—30 tālbraucēju stūrmaņu un kapteiņu.

Ainaži miesta tiesības ieguva 1869. gadā. No 1900. līdz 1905. gadam uzbūvēja Ainažu ostu. 1912. gadā atklāja šaursliežu dzelzceļu uz Smilteni. Caur ostu Vidzemes saimniecības eksportēja graudus, linus un citas preces. Pilsētas budžetu papildināja arī nodokļi no kuģu un dzelzceļa kravām.

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada jūnija līdz 1916. gada aprīlim Rīgas līča piekrastes aizsardzībai Ainažos dislocējās Krievijas impērijas armijas 431. Tihvinas pulka štābs. Lai nodrošinātos pret vācu desantu, krasta līniju nostiprināja ar aizsardzības būvēm, tiltus mīnēja, bet Ainažu ostas infrastruktūru (tostarp ostā atrodošos kuģus) — iznīcināja. 1917. gada decembra beigās Ainažus bombardēja 7 vācu aeroplāni. 1917. gada 13. oktobrī vācu kuģu eskadra divas stundas bombardēja piekrasti. 1919. gada 14.—16. februārī pie pilsētas notika igauņu kaujas ar lieliniekiem, bet Cēsu kauju laikā 1919. gada 23. jūnijā igauņu mīnukuģis "Wambola" Ainažu ostā izcēla desantu, lai sagrābtu landesvēra bruņuvilcienu.

1920. gadā, izveidojoties Latvijas—Igaunijas robežai, Ainažu pamatdaļa pēc vietējā plebiscīta palika Latvijai, atstājot Igaunijas pusē nelielo Iklu. Pēc kara bijušās jūrskolas ēkā novietojās ostas valde un pamatskola. 1920. gadā Ainažu miestu apstiprināja kā ciema pašvaldību,^[4] bet 1926. gadā Ainažiem piešķīra pilsētas tiesības. Lai gan 1920.—1930. gados pūlējās Ainažu ostu atdzīvināt (atjaunoja viļņlauzi, ostas akvatorija tika atbrīvota no nogrimušo kuģu vrakiem un padziļināta, uzcēla bāku u.c.), tas izdevās tikai daļēji. Kuģi ostā joprojām nevarēja piestāt pie piestātnes, to kravas nācās pārkraut uz baržām ar velkoņu palīdzību. Piemēram, tādā veidā Staiceles papīrfabrikai piegādāja akmeņogles.

Lielus postījumus Ainažiem nodarīja arī Otrais pasaules karš — 1944. gadā Ainažus bombardēja Sarkanās armijas pikējošie bumbvedēji, bet Vērmahta karaspēks atkāpjoties izpostīja ostas infrastruktūru. Lai gan pēc kara osta tika daļēji atjaunota, uzplaukumu pilsēta vairs nepiedzīvoja. Līdz ar Pērnavas ostas izbūvi Ainažu osta savu ekonomisko nozīmi sāka zaudēt. 1977. gadā slēdza dzelzceļa līniju uz Valmieru. 1994. gadā Ainažos pie robežpunkta uzcēla divus 600 kW vēja ģeneratorus,^[4] kas bija pirmā lielākā vēja elektrostacija Latvijā.

Daba

Ainažu teritorijas reljefu veido Piejūras zemiene. Ainažu rietumpusē ir 4 km garš aizsalstošas jūras krasts, kur ietek tikai Blusupīte. Savdabīga ir Ainažu jūrmala — posmā starp Ainažiem un Kuivižiem gar jūras krastu plešas 100 līdz 300 metrus plata randu pļavu josla, daļa no kuras ir pilsētas teritorijā. Šīs randu pļavas ir dabas liegums.

Iedzīvotāji

Ainaži ir Vidzemes mazākā pilsēta (655 iedzīvotāju 2020. gadā). Apmēram puse no Ainažu iedzīvotājiem ir darbspējīgā vecumā. Liela daļa pilsētnieku strādā netālu esošajā Salacgrīvā.^[4]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Esošajās robežās, pēc CSP datiem.^[5]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±% g.p.
1920	829	—
1925	936	+2.46%
1930	923	−0.28%
1935	918	−0.11%

Gads	Iedz.	±% g.p.
1959	1 102	+0.76%
1970	839	−2.45%
1979	1 096	+3.01%
1989	1 257	+1.38%

Gads	Iedz.	±% g.p.
2000	1 245	−0.09%
2011	833	−3.59%
2021	650	−2.45%

Reliģija

Pilsētā darbojas luterāņu draudze, baptistu draudze, kas dibināta 1991. gadā. Sv. Arsēnija pareizticīgo draudze pēc gandrīz 40 gadiem 1995. gadā atguva savu dievnamu. Tā atjaunošanas iniciatore 1990. gadā bija AS "Ainaži", pēc tam ar sponsoru atbalstu darbus turpināja pilsētas pašvaldība.^[4]

Apskates vietas

Atsauces

↑ «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 7 janvāris 2025.
↑ «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 10 oktobris 2025.
↑ Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei. Latviešu valodas aģentūra, 2015. ISBN 9789984829289.
1 2 3 4 5 6 Latvijas pilsētas. Rīga : "Preses nams". 1999. 34–37. lpp. ISBN 9984-00-357-4.
↑ OSP

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ainaži.
Ainaži Vietas.lv

[wikidata-b63e42f4e46c16aacd00b523e709fdbbeda7040c-1] «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 7 janvāris 2025.

[wikidata-817d5437ecc57a6eefd10177383d016610ce6100-2] «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 10 oktobris 2025.

[3] Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei. Latviešu valodas aģentūra, 2015. ISBN 9789984829289.

[:0-4] 1 2 3 4 5 6 Latvijas pilsētas. Rīga : "Preses nams". 1999. 34–37. lpp. ISBN 9984-00-357-4.

[5] OSP

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]