Senebreju valoda
Senebreju valoda (לְשׁוֹן הַקֹּדֶשׁ) bija pirmā ebreju valoda, kurā runāja senajā Izraēlā. Agrākās senebreju valodā atrastās epigrāfiskās liecības datējamas ar 10.—9. gadsimtu pirms mūsu ēras. 1. tūkstošgadē pirms mūsu ēras tā tika lietota gan mutiski, gan rakstiski.
Vairāki procesi, kas sākās ar Jūdejas ķēniņvalsts krišanu un beidzās ar pilnīgu ebreju valstiskuma zaudēšanu pēc Otrā tempļa sagraušanas, kā arī daļas ebreju izkliedēšanu diasporā, noveda pie tā, ka 2. gadsimtā šī valoda tika pārtraukta lietot kā sarunvaloda, jo to izspieda aramiešu valoda. Par precīzu laiku, kad senebreju valodu pārtrauca lietot kā ikdienas valodu, joprojām ir diskutējams jautājums.
Mūsdienu ivrits ir atjaunota senebreju valodas forma.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senebreju valoda.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|