Separātisms

Separātisms (latīņu: separatus — 'atdalīts, atsevišķs')^[1] ir valsts teritorijas daļas atdalīšanas politika un prakse, kuras mērķis ir izveidot suverēnu valsti, dezintegrēt valsti, pievienoties citai valstij (iredentisms) vai iegūt ļoti plašu autonomijas statusu.

Noteiktos apstākļos separātisms var novest pie pilsoņu kara, genocīda un citām neadekvātas valsts pretreakcijas sekām. Pasaulē darbojas vairāki simti separātisku kustību, bet Eiropā pastāv vairāk kā septiņdesmit separātiskas kustības. Latvijā ar separātismu dažādos kontekstos saista Latgali.^[2]^[3]

Separātisma cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Separātisma pamatā ir:

valsts iedzīvotāju (nacionālā, reliģiskā, sociālā) neviendabība, daudzveidība;
atsevišķu reģionu nevienmērīga sociālā, ekonomiskā, vides, kultūras, tostarp valodas, attīstība, kas rada atsevišķu kopienu cerības uz pašsaglabāšanos un dzīves apstākļu uzlabošanos vai, otrādi, vēlme monopolizēt priviliģētu stāvokli, lai to nedalītu ar citām kopienām;
centrālās valdības kļūdas, pārrēķini, ļaunprātīga rīcība, kas pasliktina atsevišķu etnisko vai reliģisko kopienu stāvokli (ir daudzi gadījumi, kad separātistu līderi propagandas nolūkos mākslīgi pārspīlē šā faktora nozīmi);
atsevišķu valstu un starptautisko teroristisko organizāciju ietekme, lai pakļautu un izmantotu atdalīto reģionu resursus un iedzīvotājus;
etnisko grupu savstarpējās teritoriālās pretenzijas (neskaidras vai neesošas esošās robežas, iepriekš deportēto etnisko grupu atgriešanās dzimtenē, patvaļīga robežu maiņa, etniskās teritorijas piespiedu iekļaušana kaimiņvalstī, etnisko grupu sadalīšana starp dažādām valstīm).

Separātisma veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Separātisms vēsturiski ir attīstījies, pamatojoties galvenokārt uz etnisko, reģionālo vai kultūrreliģisko nošķirtību. Tāpēc separātisms tiek iedalīts šādos veidos:

Reliģiskais — separātisms reliģisku atšķirību dēļ starp vienas valsts reģioniem un apdraudējumu tiešai pastāvēšanai minoritātei, kas izlūdz citu reliģiju.
Etniskais separātisms — vienīgais leģitīmais separātisms, un tā subjekts ir etniskā vienība, kas ir iedzīvotāju mazākums. Tiesības uz teritoriālu atdalīšanos ir balstītas uz apelāciju pie tautas tiesībām uz pašnoteikšanos.
Politiskais (reģionālais) separātisms — separātisms, kura subjekti var būt tās pašas tautības pārstāvji, kā centrālās valsts varas iestādes. Šāds separātisms visbiežāk ķeras pie tā, ka tiek meklētas diskriminācijas formas, no kurām reģions it kā cieš no centrālās varas (kultūras, valodas, ekonomikas), un tāpēc tiek aktualizēts jautājums par teritorijas atdalīšanu, uzskatot to par vienīgo veidu, kā šīs diskriminācijas formas novērst.
Rasu separātisms — separātisms, kura mērķis ir norobežoties no citām rasēm. Viņi arī iestājas pret starprasu laulībām un integrāciju ar citām rasēm.