Latgale

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisko novadu. Par citām jēdziena Latgale nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Latgale
Latgale LocMap.png
Latgales karogs (neoficiālais) Latgales ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Republikas pilsētas: Daugavpils, Jēkabpils, Rēzekne
Platība: 14 547 km2
Iedzīvotāji (2011): 301 593
Teritoriālās
vienības:
Novadu
centri:
Mājaslapa: lpr.gov.lv

Latgale (latgaliešu: Latgola) ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm.[1] Latgales teritoriālā identitāte izsekojama līdz Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par „Letiju” (Lettia), bet senkrievu rakstos par „Lotigolu” (Лотыголa). Pēc 1561. gada Žečpospolitas, vēlāk Krievijas impērijas varas laikā (1772—1918) apgabals tika dēvēts par „Inflantiju” (poļu: Inflanty, krievu: Инфлянтия). Nosaukumu „Latgale” 1900. gadā no seno „lotigolu” apzīmējuma darināja un ieviesa latgaliešu rakstnieks un politiskais darbinieks Francis Kemps (1876—1953).[2]

Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterisms, Latgalē dominējošā ir Romas katoļu baznīca. Latgali no Sēlijas atdala Daugava, un no Vidzemes — Aiviekste un Pededze. Austrumos Latgale robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku. Kopējā Latgales platība sastāda 14 547 km2, kas ir 22,52 procenti no visas Latvijas teritorijas. Raksturīgā Latgales ainava ar augstienēm un ieplakām veidojusies ledāja iedarbībā. Latgales ziemeļu daļā stiepjas Austrumlatvijas zemieņu zona — Austrumlatvijas zemiene un Mudavas zemiene. Latgales dienvidu daļā atrodas Latgales augstiene, Latgales augstākais punkts atrodas 289 m virs jūras līmeņa (Lielais Liepukalns). Latgali kopā ar Augšzemi un Aukštaitijas novadu Lietuvā reizēm sauc par Baltijas Ezerzemi, jo to teritorijā ir vairāk par diviem tūkstošiem ezeru. Novadā atrodas Augšdaugavas un Daugavas loku aizsargājamie ainavu apvidi. Latgali raksturo liela dabas un klimatisko apstākļu daudzveidība, kas to atšķir no citiem Latvijas novadiem. Šeit ir izteikti kontinentāls klimats, bargākas ziemas, biezākas sniega segas.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales kultūru veidojuši latgaļi un, savstarpēji ietekmējoties, arī vairākas citas etniskās grupas — kriviči un rusi (9.—12. gadsimtā), vācbaltieši (13.—19. gadsimtā), lietuvieši, baltkrievi, poļi, ebreji un krievi (16.—20. gadsimtā). Latgales kultūras mantojumu pārstāv tādi arhitektūras pieminekļi, kā katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas — valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika — viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru.[3] Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir valsts nozīmes pieminekļi.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibināti vēl 18. un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Tautas jeb kultūras nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu — koncertu, sarīkojumu, festivālu — ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.—13. gadsimtā pēc dažādām vēstures kartēm.
Pamatraksts: Latgales vēsture

Līdz 12. gadsimta beigām mūsdienu Latgalē un Vidzemes austrumu daļā bija vairāki letgaļu valstiskie veidojumi. Abās Daugavas pusēs atradās Kokneses un Jersikas ķēniņvalstis, kuru valdījumi dienvidos robežojās ar sēļu un lietuviešu zemēm. Jersikai, kas vācu hronikās dēvēta par Letiju, bija savas pavalstis (Asote, Alene, Autine, Cesvaine, Gerdene, Lepene, Mārciena, Negeste, Varka u.c.), kas ziemeļos robežojās ar letgaļu Tālavas un Atzeles zemēm. Senkrievu hronikā minētā Lotigolas zeme bija Jersikas valsts austrumu daļa, kas iestiepās arī mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā.

1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai. 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autines un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Kopš 1561. gada Latgale ietilpa Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā esošās Pārdaugavas Livonijas hercogistes austrumu daļa, vēlāk Polijas—Lietuvas kopvalsts Inflantijas vaivadija (jeb t.s. Poļu Vidzeme). Administratīvi bija iedalīta 4 traktos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas. Pēc 1. Polijas dalīšanas 1772. gadā Latgali pievienoja sev Krievijas impērija, administratīvi iekļaujot Pleskavas guberņā kā Daugavas provinci, kas tika sadalīta 3 apriņķos: Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas (Rēzeknes apriņķis laikā no 1797. līdz 1802. gadam nepastāvēja, sadalīts starp Daugavpils un Ludzas apriņķiem). 1796. gadā Latgali iekļāva Polockas vietniecībā, bet pēc vietniecības likvidēšanas Latgali iekļāva Baltkrievijas guberņā (ko izveidoja no likvidētajām Polockas un Mogiļevas vietniecībām). No 1802. gada līdz 1917. gadam Latgale ietilpa Vitebskas guberņā. 1917. gada 14. decembrī Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus atdalīja no Vitebskas guberņas un pievienoja Vidzemes guberņai. 1918. gadā, nodibinoties Latvijas Republikai, Latgale tika pasludināta par jaunajai valstij piederošu teritoriju un 1919.—1920. gados Latvijas Neatkarības kara laikā, padzenot lieliniekus, Latgali pievienoja pārējai Latvijai.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales iedzīvotāji pēc etniskajām grupām (2011) [4]
Tautība Procenti
Latvieši
  
 46.0%
Krievi
  
 38.9%
Poļi
  
 6.8%
Baltkrievi
  
 4.9%
Ukraiņi
  
 1.3%
Lietuvieši
  
 0.6%
Citi
  
 1.5%

Latgales iedzīvotāji (1897—2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

gads iedz.skaits latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji tatāri vācieši čigāni igauņi un citi
1897. 501 623 253 792 77 967 66 448 260 30 972 1329 63 851 576 5047 346 612 423
1920. 497 350 263 893 65 116 57 545 nez. 27 990 1135 30 055 nez. 764 nez. 274 50 578
1925. 539 682 307 291 142 526 28 624 nez. 25 564 1172 31 760 nez. 995 nez. 450 1300
1930. 541 127 307 838 148 515 22 306 nez. 29 698 953 28 704 nez. 1037 nez. 395 1681
1935. 567 164 347 751 153 976 13 919 nez. 19 534 925 27 974 nez. 892 nez. 457 1736
1989. 425 249 177 134 181 165 26 112 8438 23 555 2134 1900 456 449 1261 173 2472
2000. 388 207 176 537 153 088 21 780 5800 24 089 1903 926 311 362 1383 109 1919
2011. 301 593 142 998 115 388 14 413 3825 18 984 1540 nez. nez. nez. nez. nez. 4445
  • (1897—2011) Latgales iedzīvotāju skaits tās kultūrvēsturiskajā teritorijā.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgale kā viena no trim Latvijas daļām 1920. gada kartē (V. Krūmiņš, 1920).
Latgale Latvijas pašvaldību kartē (1938)[5]

Līdz 1947. gada reformai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1947. gada 16. oktobra administratīvi teritoriālajai reformai Latgali veidoja Daugavpils apriņķis, Rēzeknes apriņķis, Ludzas apriņķis un Abrenes apriņķis (līdz 1938. gadam — Jaunlatgales apriņķis; pēc Abrenes atdalīšanas, kopš 1945. gada 11. oktobra — Viļakas apriņķis), kuru ārējās robežas arī veidoja Latgales vēlēšanu apgabala robežu.

Pēc 2008. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales vēlēšanu apgabals (2011).
Latgales kultūrvēsturiskais novads (zilā krāsā) un pilsētas (2009).

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Latgales vēlēšanu apgabalā atradās 19 novadi un 2 republikas pilsētas:


Pēc 2021. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latviešu vēsturisko zemju likums

Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Latgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
  2. ↑ Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. — Zvaigzne: Rīga, 1992., 207. lpp.
  3. ↑ «Aglona un Aglonas bazilika». Latvijas oficiālais tūrisma portāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. Janvāris. Skatīts: 2012. gada 29. janvārī.
  4. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 5. decembrī. Skatīts: 2018. gada 21. augustā.
  5. ↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Latviešu vēsturiskās zemes
Latvijas novadi.PNG
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latgale&oldid=3411769"