Serbijas kņaziste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Serbijas kņazistes karogs
Kņazistes ģerbonis
Kņazs Aleksandrs I Karadžordževičs
Kņazs Milans IV Obrenovičs

Serbijas kņaziste (serbu: Кнежевина Србија) pastāvēja no 1815. gada līdz 1882. gadam, kad izveidojās Serbijas karaliste. Kņaziste izveidojās 1804.-13. un 1815.-17. gada serbu sacelšanos rezultātā. Eiropas lielvalstu spiediena rezultātā Osmaņu impērija akceptēja autonomas kņazistes izveidošanos 1817. gadā ar provinces statusu.

Pirmo serbu sacelšanos 1804. gadā vadīja tirgotājs Karadžordžs (Melnais Džordžs). 1809. gadā osmaņi smagi sakauj viņa dumpinieku armiju, 1813. gadā sacelšanos apspiež pilnīgi un Karadžordžs bēg uz Austrijas impēriju. 1815. gadā sākas jauna serbu sacelšanās Miloša Obrenoviča vadībā, kurš 1817. gadā kļūst par pirmo Serbijas kņazu. Karadžordžs atgriežas Serbijā, taču tiek nogalināts. Tā aizsākas naids starp Karadžordževičiem un Obrenovičiem.

Pēc 1829. gada Adrianopoles miera līguma noslēgšanas ar Krievijas impēriju, Osmaņu impērija 1830. gadā beidzot atzina autonomas Serbijas kņazistes pastāvēšanu. Šeit saglabājās osmaņu garnizoni un kņaziste maksāja vasaļa nodevas impērijai. Sākotnēji kņaziste aizņēma bijušā Osmaņu impērijas Belgradas pašalika teritoriju. Laikā no 1831. līdz 1833. gadam kņaziste ieguva serbu apdzīvotas teritorijas visos virzienos, izņemot ziemeļus, kur atradās Austrijas impērijas robeža.

1839. gadā kņazu Milošu piespiež atteikties no troņa, ko manto viņa slimais dēls Milans, pēc kura drīzās nāves troni manto otrs dēls Mihailo, kuru serbi padzen no troņa 1842. gadā. Serbijas parlaments, Skupčina par nākamo kņazu ievēl Karadžordža dēlu Aleksandru, kuru savukārt padzen 1859. gadā, kad troni otrreiz iegūst vecais kņazs Milošs, kurš mirst 1860. gadā, kad troni atkal manto viņa dēls Mihailo.

Ar Francijas un Austrijas diplomātisku abalstu, kņazs Mihailo panāk to, ka 1867. gadā Osmaņu impērija no cietokšņiem Serbijā izveda pēdējos garnizonus, gan ar noteikumu, ka tajos blakus Serbijas karogam arī turpmāk plīvos Osmaņu karogs.

1868. gadā Mihailo nogalina atentātā, troni manto viņa nepilngadīgais radinieks Milans un valsti līdz 1872. gadam vada reģentu padome.

1875. gadā radniecīgo slāvu apdzīvotajā Bulgārijā, un serbu apdzīvotajās Bosnijas un Hercegovinas zemēs sākas sacelšanās pret Osmaņu impēriju. 1876. gada jūnijā Serbijas kņaziste piesaka karu Osmaņu impērijai. Pēc vairākām serbu zaudētām kaujām, osmaņi izvirza virkni miera noteikumu - kņazam Milanam jāizrāda padevība sultānam, apmeklējot Stambulu; osmaņu karaspēkam jāatgriežas Serbijas cietokšņos, serbu karaspēks jāsamazina līdz 10 000 kareivju; un Serbijai jāmaksā kara kompensāciju. Balkānu konfliktā iesaistās Krievijas impērija, kas pieprasa osmaņiem noslēgt pamieru ar Serbiju un Melnkalni. 1877. gada februārī Serbija noslēdz mieru ar osmaņiem, kuru karogs atkal tiek pacelts virs Belgradas cietokšņa līdzās Serbijas karogam. Ņemot vērā Krievijas militāros panākumus, Serbija atkal piesaka karu osmaņiem, un šoreiz veiksmīgi iekaro Nišu un ieiet Kosovā.

1878. gada sākumā, noslēdzoties krievu-turku karam, Krievija panāk Balkānu valstu neatkarības atzīšanu, autonomiju Bosnijai-Hercegovinai un Serbijas teritorijas palielināšanu. Uztrauktas par Krievijas ietekmes pārlieku palielināšanos Balkānos un lielas Bulgāru valsts izveidošanos, Eiropas lielvalstis tiekas Berlīnes kongresā un 1878. gada 13. jūlijā nosaka jaunās Balkānu robežas un nodod Bosniju-Hercegovinu Austroungārijas militārajai un administratīvajai okupācijai, juridiski atstājot to kā Osmaņu impērijas daļu. Arī Serbija nonāk Austroungārijas politiskajā un ekonomiskajā atkarībā. 1881. gadā kņazs Milans IV Obrenovičs noslēdz vienošanos ar austriešiem, kurā apņemas ieturēt tiem izdevīgu politisko kursu, apmaiņā saņemot austriešu piekrišanu Serbijas pasludināšanai par karalisti.

Kņazi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kņazistē par varu sacentās Obrenoviču dinastijas un Karadžordževu dinastijas pārstāvji.

  • Milošs Obrenovičs (1815-1839)
  • Milans Obrenovičs (1839)
  • Mihailo III Obrenovičs (1839-1842)
  • Aleksandrs Karadžordževičs (1842-1858)
  • Milošs Obrenovičs (1858-1860)
  • Mihailo III Obrenovičs (1860-1868)
  • Milans IV Obrenovičs (1868-1882), pēc 1882. gada Serbijas karalis Milans I Obrenovičs.