Krievu—turku karš (1877—1878)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krievu—turku karš (1877—1878)
Daļa no Krievu—turku kari
Plevna monument.jpg
Pļevnas piemineklis Maskavas Kitaigorodā
Datums 1877—1878
Vieta Balkāni, Kaukāzs
Iznākums Nosacīta Krievijas uzvara
Teritoriālas
izmaiņas
Berlīnes kongress
Karotāji
Romanov Flag.svg Krievijas impērija
Flag of Romania.png Rumānija
Valsts karogs: Serbija Serbija
Valsts karogs: Bulgārija Bulgārija
Flag of the Principality of Montenegro.svg Melnkalne
Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Komandieri
Romanov Flag.svg Mihails Skobeļevs
Romanov Flag.svg Mihails Loris-Meļikovs
Romanov Flag.svg Ivans Lazarevs
Flag of Romania.png Rumānijas Kārlis I
Ottoman flag.svg Ahmeds Muhtars pašā

Krievu—turku karš (1877—1878) bija militārs konflikts starp Osmaņu impēriju un Krievijas impēriju, kas izrietēja no Krievijas centieniem iegūt piekļuvi Vidusjūrai, pakļaujot Osmaņu impērijai piederošās Balkānu pussalas teritorijas.[nepieciešama atsauce] Šo karu bulgāri, serbi un rumāņi uzskata par savu nāciju atdzimšanu pēc turku kundzības gadsimtiem. Kara rezultātā pilnīgu neatkarību ieguva Rumānijas karaliste, kas, atšķirībā no pārējām Balkānu valstīm, nebija pilnībā pakļauta Osmaņu impērijai, jo bija tikai tās sizerēnās varas ietekmē. Tādēļ rumāņu vēstures avotos šo konfliktu sauc par Rumānijas neatkarības karu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1875. gada vasarā Osmaņu impērijas Balkānu provincēs Bosnijā un Hercegovinā sākās zemnieku, primāri pareizticīgo serbu, sacelšanās. Tai drīz sekoja sacelšanās pareizticīgo bulgāru vidū, kuru 1876. gada maijā osmaņi apspieda ar nežēlību, kas izraisīja sašutumu Eiropas galvaspilsētās, bet jo īpaši Krievijā, kas sevi uzskatīja par slāvu galveno aizstāvi. Austroungārija un Lielbritānija ģeopolitisku iemeslu dēļ vēlējās saglabāt novājināto Osmaņu impēriju, taču tās nevarēja novērst Krievijas uzsākto karu, kas draudēja pilnībā to sagraut.

1877. gada pavasarī Krievija noslēdza slepenu vienošanos ar Austroungāriju, kas apmaiņā pret Austroungārijas piekrišanu Krievijas uzbrukumam osmaņiem, deva tai atļauju okupēt Bosniju un Hercegovinu. Krievija arī panāca piekrišanu Besarābijā zaudēto teritoriju atgūšanai un savu 1856. gada robežu atjaunošanai, tā likvidējot zaudētā Krimas kara sekas. Ja kara laikā notiktu negaidīts Osmaņu impērijas sabrukums, šī vienošanās paredzēja, ka Krievija nepaplašinās savu teritoriju Balkānos, tā neveicinās vienas lielas slāvu valsts veidošanos, taču akceptēs mazāku nacionālo valstu veidošanos, kā arī pasludinās Stambulu par brīvpilsētu. Lielbritānija pasludināja neitralitāti gaidāmajā karā, taču informēja, ka sniegs palīdzību osmaņiem. Lielbritānija arī atgādināja Krievijai cara doto solījumu, ka tā necentīsies okupēt Stambulu, vai ilgstoši paturēt karaspēku bulgāru zemēs.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara gaita Balkānos un Kaukāzā.

Krievu-turku karš sākās 1877. gada aprīlī un beidzās 1878. gada janvārī, kad krievu karaspēks sasniedza Stambulas pievārti. Krievijas pusē tajā iesaistījās arī Rumānija un Serbijas kņaziste. Lai arī osmaņi izrādīja sīvu pretestību, krievi guva virkni uzvaru, pēc kurām pieauga arī viņu plāni pēckara noregulējumam reģionā. Lielbritānijā sākās uztraukums, ka Krievija pēc Osmaņu impērijas sagrāves varētu mēģināt sasniegt tai svarīgo Suecas kanālu. 1878. gada janvārī Austroungārijas ārlietu ministrs Andraši informēja Krieviju un Vāciju, ka Krievijas iecerētie miera noteikumi liks Austroungārijai uzsākt karu pret Krieviju.[1]

Lai novērstu konfliktu starp Eiropas lielvalstīm, tika sasaukts Berlīnes kongress, kas ierobežoja Krievijas ambīcijas Balkānos un noteica jaunās robežas.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa no osmaņu karagūstekņiem aizvesti un turēti apcietinājumā arī Latvijas teritorijā — Cēsīs, Līvānu novadā u.c. (sk. Turki Latvijā).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]