Austroungārija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Österreich-Ungarn
Ausztria-Magyarország
Austroungārija
Flag of the Habsburg Monarchy.svg
1867 – 1918 Flag of Austria.svg
 
Flag of Hungary (1918-1919; 3-2 aspect ratio).svg
Flag Coat of arms
Tirdzniecības karogs Impērijas ģērbonis
Devīze
Indivisibiliter ac Inseparabiliter
Himna
Gott erhalte Franz den Kaiser
Location of {{{sugasvārds}}}
Austroungārijas karte 1914. gadā
Pārvaldes centrs Vīne (galvenā galvaspilsēta)
Budapešta
Valoda(s) Vācu, Ungāru
Valdība Konstitucionāla monarhija
Vēsture
 - Dibināta 1867
 - Likvidēta 1918
Nauda Guldena krona

Austroungārija, oficiālais nosaukums Impērijas padomē pārstāvētās karalistes un zemes un Sv. Stefana Ungārijas kroņa zemes (vācu: Die im Reichsrat vertretenen Königreiche und Länder und die Länder der heiligen ungarischen Stephanskrone, ungāru: A Birodalmi Tanácsban képviselt királyságok és országok és a Magyar Szent Korona országai) bija ietekmīga daudznacionāla monarhija Centrāleiropā, kas pastāvēja no 1867. līdz 1918. gadam. Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinada nošaušana Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma.

Jau valsts nosaukums norāda, ka Austroungārija nebija nacionāla valsts. Tā bija turpinājums 13. gadsimtā aizsāktajai Habsburgu dinastijas valdnieku iekarotu zemju kolekcijai, kurām bija atšķirīga vēsture, kultūra un reliģija, un kuras apvienoja tikai Habsburgu armijas spēks. Pēc Habsburgu valdītās Svētās Romas impērijas likvidēšanas 1804. gadā, pēdējais imperators savās zemēs pasludināja Austrijas impērijas izveidošanu. Pēc atkārtotas ungāru sacelšanās un prasībām pēc neatkarības, tika panākts 1867. gada kompromiss (Ausgleich) kas deva ungāriem plašu iekšējo neatkarību savās vēsturiskajās zemēs, saglabājot Habsburgu imperatoru kā Ungārijas karali, titulu, ko Habsburgi bija ieguvuši 1687. gadā. Tā izveidojās dubultmonarhijas sistēma. Habsburgu pārvaldītās zemes sadalīja divās daļas — vācu zemēs ar galvaspilsētu Vīnē, kur valdnieks saglabāja imperatora titulu, un Ungārijas Karalistē ar galvaspilsētu Budapeštā, kurā valdnieks valdīja kā karalis.

Gandrīz visus valsts pastāvēšanas gadus tās valdnieks bija Francis Jozefs I. Vīne šajā laikā bija viens no Eiropas kultūras centriem. Valsts guva panākumus ekonomikā, taču tā kļuva aizvien nestabilāka. Augošais slāvu tautu nacionālisms radīja pieaugošas etniskās un politiskās problēmas, līdz 1918. gadā, zaudējot Pirmajā pasaules karā, tā sadalījās nacionālās valstīs.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitiski Austroungārija nebija aktīva kopš 1878. gada Berlīnes kongresa un 1882. gadā noslēgtās Trejsavienības. Iekšēji sašķeltajai un vājajai impērijai nebija koloniālu ambīciju, un tā koncentrējās uz ietekmes saglabāšanu Balkānos, aizvien vairāk kļūstot atkarīga no Vācijas impērijas.

Pēc 1908. gada jūlija Jauno turku revolūcijas, Austroungārijā radās bažas, ka jaunā reformistu valdība varētu pieprasīt atdot kontroli pār Bosniju un Hercegovinu. Austroungārija pieņēma lēmumu provinci anektēt, izraisot Bosnijas krīzi.

Karš un sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties 20. gadsimtam, impērijā aizvien lielāku neapmierinātību ar vāciešu un ungāru varu izrādīja slāvu tautas. Austrijas zemēs par neatkarību sapņoja čehi, kamēr Serbijas karaliste apdraudēja impērijas pozīcijas Balkānos. Impērijas lēmumu par kara sākšanu vadīja bailes par iekšējo stabilitāti un reģionālās ietekmes zaudēšanu. Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs vēlējās karu ar nelielajām Balkānu valstiņām, primāri Serbiju, lai izplestu impērijas robežas dienvidslāvu zemēs, kā arī dzēstu 1866. gada Austrijas-Prūsijas kara apkaunojumu. Kara nepieciešamību pret Serbiju atbalstīja arī Ārlietu ministrs Leopolds fon Berhtolds. Pēc troņmantinieka Franča Ferdinanada nogalināšanas Sarajevā, sākās jūlija krīze. 1914. gada 5. jūlijā Vācija informēja Austroungāriju, ka militāri to atbalstīs kara gadījumā. Galīgā impērijas valdības vienošanās par karu pret Serbiju tika panākta 19. jūlijā. 23. jūlijā Serbijai nosūtīja Austroungārijas ultimātu ar prasībām, kas bija jāakceptē 48 stundās. 25. jūlijā Serbija noraidīja ultimāta prasības, un nākamajā dienā Francis Jozefs parakstīja pavēli par armijas mobilizāciju. 28. jūlijā Austroungārija un Vācijas impērija pieteica karu Serbijai.

Militāri Austroungārija bija pilnīgi nesagatavota lielam Eiropas karam. 1906. gadā Lielbritānija aizsardzībai tērēja 36%, Francijas Trešā republika 23,8%, Vācijas impērija 22%, Itālijas karaliste 11,6%, Krievijas impērija 9,8% un Austroungārija 9,6% sava budžeta.[1]

1918. gada sākumā Austroungārijas iedzīvotājus un armiju vajāja bads. Kareivjiem trūka ne tikai pārtika, bet uniformas un apavi. 1. oktobrī armija sāka atkāpšanos no Albānijas. Oktobra vidū sākās armijas atkāpšanās no Veneto apgabala un Serbijas. Mazākumtautību provinces sākās atklātas neatkarības kustības. 6. oktobrī nodibinājās Prāgas un Zagrebas valdības. 7. oktobrī poļi pasludināja atdalīšanos no impērijas. 16. septembrī un 4. oktobrī imperators Kārlis I lūdza ASV prezidentam Vilsonam sākt miera sarunas uz Vilsona 14 punktu pamata. 16. oktobrī Kārlis I mēģināja reformēt impēriju, vācu zemēs izveidojot vācu-rumāņu-rutēņu federāciju. Šo reformu ignorēja gan slāvu nacionālisti, gan Ungārijas valdība. 19. oktobrī Vilsons noraidīja Kārļa I piedāvājumus dot autonomiju čehiem, slovākiem un dienvidu slāviem, pieprasot tiem piešķirt neatkarību. 21. oktobrī Lejasaustrijas provinces parlaments nobalsoja par jaunas Vācu-Austrijas valsts radīšanu. 23. oktobrī horvātu matroži Fiumes ostā sadumpojās, tam pievienojās arī citu mazākumtautību matroži un kareivji, kas sāka dezertēt.

Pēc pamiera parakstīšanas 3. novembrī itāļi vēl veica pēdējo uzbrukumu, sagrābjot 360 000 jau sabrukušās austroungāru armijas kareivjus. Pārējie kareivji devās mājās, pametot ieročus un izlaižot savus zirgus brīvībā, pa ceļam laupot veikalus un noliktavas. No karā iesauktajiem 8 miljoniem kareivju, 1 miljons bija nogalināts, 1,94 miljoni ievainoti un 1,7 miljoni gūstā. Kārlis I atteicās no varas 11. novembrī, formāli neatsakoties no troņa.[2]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas etniskais dalījums, 1910

Impērijas pēdējos gados impērijā dzīvoja 11 tautības, lielākās no kurām bija 23 miljoni dažādu slāvu, 12 miljoni vāciešu, 10 miljoni ungāru, 3,5 miljoni rumāņu. Impērijas valdošās tautas - vācieši un ungāri savās impērijas daļās kontrolēja politisko varu un uzspieda savu valodu pārējām tautībām, no kurām lielākās bija čehi, poļi, rutēņi, slovēņi, itāļi, rumāņi, slovāki, horvāti, serbi un ebreji.

Valsts sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

imperatora Franča Jozefa I ģerbonis

Austrijas daļā ietilpa:

Ungārijas daļā ietilpa:

Kopēji tika pārvaldīta:

Pēc 1918. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis, kuras radās Austroungārijas vietā:

Valstis, kuras ieguva teritorijas no Austroungārijas:

Austroungārijas teritorija mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Habsburgu valdījumiem un politiku Centrāleiropā skatīt arī Vācu nācijas svētā Romas impērija

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]