Kosova

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti Eiropā. Par pilsētu Baltkrievijā skatīt rakstu Kosava.
Kosovas Republika
Republika e Kosovës / Република Косово
Kosovas karogs Kosovas Republikas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Location of Kosova
Kosova (tumši zaļa) Eiropā
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Priština
Valsts valodas albāņu valoda
serbu valoda
Etniskās grupas  92,0% albāņi
5,3% serbi
2,7% citi
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Atifete Jahjaga
 -  Premjerministrs Isa Mustafa
Neatkarība no Serbijas 
 -  Deklarēta 2008. gada 17. februārī 
 -  Atzīta1 2008. gada 18. februārī 
Platība
 -  Kopā 10 887 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2005.. g. 2 200 000 
 -  Blīvums 220/km² 
Valūta Eiro (€) (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns nav zināms
1 Atzinušas daudzas valstis, ANO vēl nav paudusi savu nostāju.

Kosova, oficiāli Kosovas Republika (albāņu: Republika e Kosovës, serbu: Република Косово) ir valsts Eiropas dienvidaustrumos, Balkānu pussalā. Tās 2008. gadā pasludināto neatkarību no Serbijas atzinusi tikai daļa no ANO dalībvalstīm.

Pēc tam, kad 2012. gadā Serbijai piešķīra Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, Eiropas Savienības Padome ieteica Kosovai izpildīt virkni priekšnoteikumu, pirms uzsākt diskusijas par kandidātvalsts statusa piešķiršanu.[1]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kosovas nosaukums cēlies no serbu valodas vārda (serbu: kos "melnais strazds") — melno strazdu lauks. Serbi par Kosovu sauc tikai Kosovas austrumu daļu, bet rietumu daļu sauc par Metohiju (grieķu: μετοχή "baznīcas zeme").

Juridiskais statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juridiski tā ir viena no divām autonomajām teritorijām Serbijā. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un valstu suverenitātes tiesībām tā ir Serbijas daļa, tomēr faktiski kopš 1999. gada tā bija ANO protektorāts, ko pārvaldīja Apvienoto Nāciju pagaidu pārvaldes misija Kosovā (UNMIK) un Pašpārvaldes pagaidu iestādes (Provisional Institutions of Self-Government), bet drošību nodrošināja NATO KFOR spēki. 2008. gada 17. februārī Kosovas valdība pasludināja neatkarību, bet Serbijas valdība paziņoja, ka neatkarības deklarēšana ir nelikumīga. Rezultātā Kosovas starptautiskā atzīšana izraisīja ilgas politiskās debates un līdz 2016. gada decembrim to diplomātiski atzinušas 110 no 193 ANO dalībvalstīm.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kosovas vēsture

Senajos laikos mūsdienu Kosovas teritoriju apdzīvoja trāķiešu un ilīriešu ciltis. 6.—7. gadsimtā šajā teritorijā ienāca slāvu ciltis. Pēc Otrās Kosovas kaujas 1448. gadā, kad turki un viņu serbu sabiedrotie sakāva ungāru un albāņu spēkus, teritoriju pakļāva Osmaņu impērija, sākās albāņu migrācija uz šo teritoriju. 1912. gadā Pirmā Balkānu kara laikā lielāko Kosovas daļu ieņēma Serbija, bet Pejas-Ģakovas rajonu zemes rietumos - Melnkalne. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī Kosovu ieņēma Austroungārija un Bulgārija, bet kara noslēgumā 1918. gada novembrī to atguva Serbija, kas ieņēma arī Melnkalnes Kosovu. 1941. gadā Otrā pasaules kara laikā Kosovu ieņēma Itālija un pievienoja saviem Albānijas valdījumiem. 1945. gadā izveidoja autonomu Kosovas novadu Serbijas sastāvā. Kosovas krīzes rezultātā 1999. gada aprīļa sākumā no Kosovas bija spiesti bēgt gandrīz visi serbi un nealbāņi, savukārt aptuveni 360 000 albāņu bēga uz Albāniju un Maķedoniju.

2008. gada 17. februārī Kosovas valdība pasludināja neatkarību no Serbijas, kas paziņoja, ka neatkarības deklarēšana ir nelikumīga. Krievijas valdība paziņoja, ka negatavojas atzīt Kosovas neatkarību. Eiropas Savienība 2008. gadā vilcinājās definēt savu kopīgo nostāju, jo vairākas dalībvalstis atsacījās atzīt Kosovas neatkarību.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kosova ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 16,1% no IKP.[2]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Angļu žurnālists Henrijs Breilsfords pēc atgriešanās no britu palīdzības misijas Maķedonijā 1903. gadā iespiestā grāmatā "Maķedonija. Tās tautas un to nākotne" lēsa albāņu un serbu skaita attiecību kā 2:1. Vācu Balkānu valodu pētnieks Gustavs Veigands dod šādu etnisko sastāvu par 1912. gada priekškara stāvokli[3]:

  • Prištinas rajonā: 67% albāņu, 30% serbu;
  • Prizrenas rajonā: 63% albāņu, 36% serbu;
  • Vuštrijas rajonā: 90% albāņu, 10% serbu;
  • Ferizajas rajonā: 70% albāņu, 30% serbu;
  • Ģiļanu rajonā: 75% albāņu, 23% serbu;
  • Mitrovicas rajonā: 40% albāņu, 60% serbu;
  • Metohijā ar Ģakovu: gandrīz 100% albāņu.

1921. un 1931. gada pilsoniskās Dienvidslāvijas tautskaites iznākumi apliecināja albāņu īpatsvaru virs 5/8.

1921. gadā 439 010 Kosovas iedzīvotāju[4] sadalījums pēc ticības bija tāds:

  • musulmaņi: 329 502 (75,1%);
  • pareizticīgie: 93 203 (21,2%);
  • katoļi: 15 785 (3,6%).

1921. gadā pēc valodas:

  • albāņu: 288 907 (65,8%);
  • serbhorvātu: 114 095 (26,0%);
  • turku: 27 915 (6,4%).

1931. gadā no 552 064 iedzīvotājiem 347 213 (62,9%) bija albāņi.

Komunistiskās Dienvidslāvijas tautskaišu iznākumi rāda, ka Otrais Pasaules karš nebija ievērojami grozījis tautu samēru un ka kopš 60. gadiem albāņu īpatsvars palielinās augstākas dzimstības dēļ.[5][6][7]

Gads Iedzīvotāji Albāņi Albāņu % Serbi Serbu %
1948. 727 820 498 242 68,5% 171 914 23,6%
1953. 807 901 524 559 64,9% 189 869 23,5%
1961. 963 531 646 604 67,1% 227 016 23,6%
1971. 1 243 693 916 168 73,7% 228 264 18,4%
1981. 1 584 558 1 226 736 77,4% 209 498 13,2%

Etniskais sastāvs Kosovā (1948-2011)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada tautskaiti albāņi boikotēja, pēc Dienvidslāvijas statistikas pārvaldes aplēses, no 1 956 196 iedzīvotājiem albāņu bija 1 596 072 (81,6%) un serbu - 194 190 (9,9%).[7] Vēlākos gados politiskas nestabilitātes dēļ tautskaišu nav bijis. Ievērojamākās iedzīvotāju sastāva pārmaiņas saistītas ar Kosovas karu: 1998.-99. gadā uz Serbiju un Melnkalni bēga ap 180 tūkstošu serbu, bet uz Albāniju, Maķedoniju un citām valstīm - ap 700 tūkstošu albāņu. Pēc Kosovas nonākšanas starptautiskā pārvaldē lielum liels albāņu bēgļu vairākums atgriezies.

2008. gada sākumā, pēc Kosovas statistikas pārvaldes datiem, Kosovā bija 2 126 708 iedzīvotāju, no tiem 92,0% albāņu un 5,3% serbu.[8]

Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās Kosovas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita:

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. COUNCIL CONCLUSIONS ON ENLARGEMENT AND STABILISATION AND ASSOCIATION PROCESS Briselē, 2012. gada 11. decembrī
  2. «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.
  3. Gustav Weigand, Ethnographie von Makedonien, Leipzig, 1924; Густав Вайганд, Етнография на Македония. (Bulgāru tulkojums)[1]
  4. Svetlana Radovanović. Demographic Growth and Ethnodemographic Changes in the Republic of Serbia.[2]
  5. M. Bozinovich. Kosovo Population and the Evolution of the Serbian Minority.[3]
  6. Milena Spasovski, Sasa Kicošev and Dragica Živković. The Serbs in the Former SFR of Yugoslavia.[4]
  7. 7,0 7,1 Provisional Institutions of Self Government. Government of Kosovo. Ministry of Public Services. Series 1: General Statistics. Kosovo in figures 2006.[5]
  8. Kosovas statistikas pārvalde.[6]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]