Sistemātika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sistemātika (gr. systēmatikos uz sistēmu attiecīgs) - bioloģijas nozare, kas apraksta visu dzīvo un izmirušo organismu (augu, dzīvnieku, mikroorganismu) daudzveidību, dod tiem raksturīgus nosaukumus, sakārto organismus hierarhiskās kategorijās (dažāda ranga taksonos) un izveido iespējami objektīvu organiskās pasaules sistēmas modeli, kurā atspoguļota organismu grupu vēsturiskā attīstība un savstarpējā radniecība. Organismu sistematizēšanas un klasificēšanas teorētiskos jautājumus aplūko sistemātikas nozare - taksonomija. Praktiski sistemātika izveido organismu klasifikācijas bioloģiskās nomenklatūras principus (zooloģiskā nomenklatūra, botāniskā nomenklatūra).

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Var uzskatīt, ka klasificēšanas pamatus ir licis sengrieķu filozofs Platons, kurš izveidoja mācību par „idejām”. Aristotelis, viens no Platona mācekļiem, mēģināja sadalīt dzīvniekus pa grupām, balstoties uz dzīvnieku atbilstību tai, vai citai „idejai”, kuru raksturoja konkrēts īpašību kopums. Nespēdams izveidot pilnvērtīgu klasifikācijas sistēmu, viņš tomēr ieviesa divas svarīgas taksonomijas kategorijas: „sugu”, t.i. gandrīz identisku formu kopību, un „dzimtu” — līdzīgu sugu grupu. Neņemot vērā trūkumus, viņa darbus plaši izmantoja nākamās sistemātiķu paaudzes. Sistemātika turpināja attīstīties renesanses laikmetā. 16. gadsimtā Edvarda Vottona kritiskā pieeja, atdalot mītisku un izdomātu dzīvnieku aprakstus no reāliem dzīvniekiem, ienesa jaunas vēsmas un atstāja iespaidu uz Konrāda Gensera darbību. Blakus daudziem rakstiem Gensers publicēja savu klasisko „Dzīvnieku vēsturi” (Historia animalium), kur tos sakārtoja alfabēta secībā, apvienojot radniecīgās formas atsevišķās grupās. Katra suga priekš tā laika bija samērā precīzi aprakstīta, un viss materiāls tika sastādīts ar enciklopēdisku rūpību. Tomēr, apspriežot dažādus jautājumus, Gesners izdalītās dzīvnieku grupas savā starpā nesalīdzināja. Ar visu to, viņš tekstā iekļāva savus oriģinālos novērojumus, ko nedarīja viņa priekšgājēji, un nodemonstrēja to, cik vērtīgi ir papildināt aprakstus ar kvalitatīviem attēliem.

Uliss Aldrovandi publicēja 14 lielus dzīvniekiem veltītus sējumus, parādot to, ka dažas no lielajām grupām var sadalīt apakšgrupās, iekļaujot aprakstos datus par organismu iekšējo uzbūvi. 16. gs. vidū Pjērs Belons pirmo reizi dzīvnieku klasifikācijai izmanto salīdzinošo anatomiju. Viens no lielākajiem 17. gs. biologiem bija Džons Rejs. 1670. gadā viņš piedāvāja pirmo dabisko augu klasifikāciju. Rejs ieviesa jēdzienu par viendīgļlapjiem un divdīgļlapjiem. Rejs skaidri noteica atšķirību starp ģinti un sugu, un noformulēja līdzīgu īpašību koncepciju kā pamatu radniecīgu saišu noteikšanai starp dabiskām organismu grupām. Būtiska nozīme sistemātikas attīstībā bija 18. gs. vidū publicētajiem Georga Buffona darbiem. Viņa teorijas, neskatoties uz visiem to trūkumiem, izrādījās visai noderīgas nākamajām biologu paaudzēm. Buffons parādīja, ka lielas grūtības sistemātikā rodas radniecīgi attālu dzīvnieku ārējās līdzības dēļ.

Modernās sistemātikas pamatu ielika Kārļa Linneja darbs „Dabas sistēma” (Systema Naturae). Tā desmitajā izdevumā 1758. gadā tika iedibināta tādu taksonomisko kategoriju hierarhija, kā valsts, klase, kārta, ģints, suga. Mēs vēl tagad lietojam ne tikai Linneja radīto binominālo nomenklatūru, bet arī daudzus viņa ieviestos zinātniskos terminus. Ne visas viņa aprakstītās 4200 dzīvnieku un 10000 augu sugas atrodas tajās grupās, kurās viņš tās ielika, bet pašas grupas ir saglabājušās. Linnejs noteica dabisko pamatvienību — sugu — kā klasifikācijas atbalsta punktu, bet tāpat, kā Rejs un citi, uzskatīja sugu sastāvu augstākos taksonos kā laikā nemainīgu lielumu. Tikai 19. gs. pēc Žana Lamarka un Čarlza Darvina evolūcijas teoriju rašanās, nostiprinājās dzīvības formu vēsturiskā mainīguma koncepcija. Šī evolūcijas mācība kopā ar tajā pašā laikā Johana Gregora Mendeļa atklāto iedzimtības likumu kalpoja par pamatu sistemātikas pārtapšanai par mūsdienīgu zinātni.