Skiti šaurākajā nozīmē ir apzīmējums irāņu grupas valodā runājošām ciltīm, kas kopš 7. gadsimta pirms Kristus dzīvoja tagadējās Krievijas un Ukrainas dienviddaļas stepēs un uzturēja ciešus sakarus ar Melnās jūras grieķu kolonijām un tālāk uz ziemeļiem dzīvojošajām pirmbaltu un pirmsomugru ciltīm. Plašākā nozīmē par skitiem dēvē visas indoirāņu valodās runājošās ciltis, kas šajā periodā dzīvoja Austrumeiropas un Centrālāzijas stepju zonā (sarmati, saki u.c.), kas izveidoja nomadu tautu agrīnos valstiskos veidojumus (Skītija, Sarmatija, Alanija u.c.). Seno autoru ietekmē, kas visus barbarus iedalīja ķeltos, ģermāņos un skitos, līdz pat viduslaikiem par skitiem dēvētas arī citas šajā reģionā dzīvojošās ciltis. Skitu kultūra ir atstājusi ietekmi uz toreizējo kaimiņtautu kultūrām, tostarp ķeltu, ģermāņu, slāvu, baltu un somugru tautām.
E. V. Cernenko, M. V. Gorelik: The Scythians 700-300 BC. Osprey, London 1983. ISBN 0-85045-478-6
Iaroslav Lebedynsky: Les Scythes. La civilisation nomade des steppes, VII.-III. siéc av. J.-C. Errance, Paris 2003. ISBN 2-87772-215-5
François Cornillot: L'aube scythique du monde slave. in: Slovo. Revue du Centre d'Études Russes, Eurasiennes et Sibériennes (CERES), Paris 14.1994, 77-259. ISSN0183-6080
François Cornillot: Le feu des Scythes et le prince des Slaves. in: Slovo. Revue du CERES. Paris 20/21.1998, 27-127. ISSN0183-6080
Hermann Parzinger: Die Skythen. Beck, München 2004. ISBN 3-406-50842-1 (neuer, hervorragender Gesamtüberblick)
Hermann Parzinger, Wilfried Menghin und Manfred Nawroth (Hrsgg.): Im Zeichen des Goldenen Greifen. Königsgräber der Skythen. Prestel Verlag, München 2007
