Centrālāzija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Centrālāzijas atrašanās vieta pasaulē

Centrālāzija ir liels sauszemes ieskauts reģions Āzijā. Lai arī eksistē dažādas tā robežu definīcijas, neviena no tām nav vienprātīgi pieņemta. Par spīti neskaidrībām robežu jautājumā, tam ir dažas svarīgas kopīgās iezīmes. Centrālāzija vienmēr ir saistījusies ar klejotāju tautām un Zīda ceļu, tāpēc tā ir bijusi krustceles tirdzniecības un kultūras ceļiem starp Eiropu, Rietumāziju, Dienvidāziju un Austrumāziju. Dažreiz to sauc arī par Vidusāziju, aplūkojot to Eirāzijas kontinenta kontekstā. Zināmā mērā šis reģions ir saistīts ar Turkestānu (tjurku valodās runājošo tautu teritoriju).

Ģeopolitiski tas atrodas uz dienvidaustrumiem no Krievijas Federācijas, uz rietumiem no Ķīnas, uz ziemeļiem no Irānas un Pakistānas. Vēsturiski šo teritoriju apdzīvoja klejotāji lopkopji un tirgotāji, kas pirms vairākiem tūkstošiem gadu radīja savdabīgas Baktrijas, Sogdiānas, Kušānu valsts kultūras.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālās Āzijas reģions ar trīs iespējamām robežām

Centrālāzijas reģionam nav ostu un pieejas pie jūras vai okeāna. Kazahstānai un Turkmenistānai ir krasta līnija ar iekšzemes Kaspijas jūru, bet pārējām reģiona valstīm ir vienīgi sauszemes robežas. Centrālāzija sastāv no šādām valstīm:

Ģeopolitiskā kontekstā tiek minētas arī

  • Afganistāna, Vairāk nekā trīs ceturtdaļas Afganistānas teritorija aizņem kalni un augstienes līdzenumi. Centrā kalnu grēda ir Hindukušs kas iestiepjas aptuveni astoņsimt kilometru garumā cauri Afganistānai un iestiepjas Paskuistānā un Tadžikistānā. Augstākā virstotnes slejas virs septiņiem kilometrim, un reģiona vidējais pacēlums ir aptuveni virs četrtūkstoštrīsimt metriem virs jūras līmeņa.
  • Indijas ziemeļrietumu daļa,
  • Pakistānas ziemeļu daļa,
  • Irānas austrumu daļa,
  • Mongolijas reģioni.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andronovas kultūras izvietojums blakus indoirāņu valodu iespējamai pirmdzimtenei.
Persijas lielvalsts (Ahemenīdu impērija) ap 500. gadu pirms mūsu ēras.

Uzskata, ka no 17. līdz 15. gadsimtam p.m.ē. Centrālāzijā no tagadējās Armēnijas un Kurdistānas teritorijas ieradušās indoeiropiešu valodās runājošās klejotāju tautas. Seno indoeiropiešu migrāciju rezultātā plašā areālā no Altaja līdz Pievolgai izveidojies Andronovas kultūra, kurā senajās indoeiropiešu valodās runājošās ciltis ir pastāvīgi mijiedarbojušās cita ar citu un ar vietējām somugru un altajiešu valodās runājošām ciltīm, tās daļēji iekļaujot savā sastāvā.[1] Uz dienvidiem no Andronovas kultūras atradās Baktrijas-Margiānas arheoloģiskais komplekss, kura iedzīvotājiem bija intensīvi kultūras un tirdzniecības sakari ar Indas ielejas civilizāciju (ap 3300. — 1300. gads p.m.ē.).

No 10. gadsimta p.m.ē. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Centrālāzijā izveidojās Mīdiešu lielvalsts, kas sākotnēji bija Jaunasīrijas impērijas pakļautībā, bet vēlāk kļuva par patstāvīgu impēriju. 549. gadam p.m.ē. to iekaroja persiešu karavadonis Kīrs Lielais, dibinot Ahemenīdu impēriju. 330. gadā p.m.ē. Centrālāzijas dienvidu daļu iekaroja Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs Lielais, no 312. gada p.m.ē. līdz 63. gadam p.m.ē. tajā pastāvēja Seleikīdu impērija ar hellēnisku kultūru.Ap 100. gadā pirms mūsu cauri Centrālāzijai izveidojās Zīda ceļa, kas bija dažādu preču, bet galvenokārt zīda transportēšanas sauszemes ceļš starp Ķīnu un Eiropu.

Centālāzijas ziemeļus šajā laikā apdzīvoja skiti un sarmati, bet līdzenumā starp Amudarjas un Sirdarjas upēm un Fergānas ielejā izveidojās Sogdiānas valsts, kuras lielākās pilsētas bija Samarkanda un Buhāra. Uz dienvidiem no tā atradās Baktrija, kurā 135. gadu p.m.ē. izveidojās Kušānu valsts, kas lietoja grieķu alfabētu un kala grieķu parauga monētas. Vairums kušānu bija zoroastrieši, tomēr laika gaitā viņi pieņēma no Indijas ienākošo budismu. Mūsdienu Turkmenistāna no 247. gadu p.m.ē. līdz 224. gadam bija daļa no Partas valsts, ko 224. gadā to iekaroja Sasanīdu impērija.

Mongoļu impērija (baltā krāsā) un Timura lielvalsts (1370-1405, brūnā krāsā).

7. gadsimtā Centrālāzijas dienvidu daļu iekaroja arābi, tajā pastāvēja Umajādu kalifāts, vēlāk pamīšus Abāsīdu kalifāts (750-1258), Lielā Seldžuku impērija (1037–1194) un Gaznevīdu impērija (977–1186). 13. gadsimtā to iekaroja Mongoļu impērija, tai sabrūkot izveidojās Zelta orda. 1370. gadā Samarkandas mongoļu valdnieks Timurs sakāva Zelta Ordu un iekaroja lielu daļu Centrālāzijas un Rietumāzijas, bet viņa lielvalsts sabruka pēc viņa nāves 1405. gadā. Tjurku valodā runājošie stepju nomadi izveidoja Nogaju ordu, kas kopš 1465. gada nostiprinājās starp Ču un Talas upēm un vēlāk izveidoja plašu Kazahu hanisti (1465—1731). 1428. — 1468. gadā pastāvēja Uzbeku haniste, ko pēc tās hana Abulhaira nāves pakļāva Kazahu haniste. No 1501. līdz 1510. gadam tā atkaroja Timura pēctečiem visu tagadējās Uzbekistānas teritoriju un nodibināja Buhāras un Hivas hanistes. 1709. gadā no Buhāras hanistes atdalījās Kokandas haniste, 1785. gada Buhāras hanisti pārdēvēja par Buhāras emirātu. Afgāņu karavadonis Ahmadšahs (1747-1772) apvienoja visas afgāņu ciltis un izveidojot t.s. Duranī lielvalsti, pēc kuras sabrukšanas 1826. gadā izveidojās Afganistānas emirāts.

18. gadsimta beigās Krievijas impērija sāka ekspansiju Centrālāzijā, 1798. gadā anektēja agrākās Kazahu hanistes ziemeļrietumu daļu, bet dienvidaustrumu daļa ("Lielā orda") saglabāja patstāvību līdz 1820. gadiem. 1839. gadā Afganistānā iebruka Britu impērijas ekspedīcijas korpuss un sākās Pirmais angļu-afgāņu karš. Sākās Krievijas impērijas un Lielbritānijas savstarpējā sāncensība par varu Centrālāzijā jeb "Lielā spēle". 1863. gadā krievu ieņemtās teritorijas sadalīja Turkestānas ģenerālgubernatūrā dienvidos un Stepes novadā ziemeļos. 1865. gadā krievu karaspēks ieņēma Taškentu, ko 1867. gadā pasludināja par Turkestānas ģenerālgubernatūras centru, bet 1868. gadā Samarkandu. Buhāras emirāts kļuva par Krievijas impērijas protektorātu 1868. gadā, Hivas haniste 1873. gadā, bet Kokandas haniste pēc sacelšanās 1876. gadā tika likvidēta.

1878. gadā briti atkal iebruka Afganistānā, sākot Otro angļu-afgāņu karu un uzspiežot Afganistānai Gandamakas miera līgumu. Afganistānas emirāts kļuva par Britu impērijas vasaļvalsti. 1919. gadā sākās Trešais angļu-afgāņu karš, pēc zaudējuma tajā Lielbritānija atzina Afganistānas neatkarību.

Krievijas PFSR piederošās Vidusāzijas karte ar Turkestānas APSR (1922).

Krievijas pilsoņu kara laikā Sarkanā armija ieņēma Krievijas Turkestānu, kā arī Buhāras emirāta un Hivas hanistes teritorijas, tika izveidota Turkestānas APSR, Buhāras Tautas Padomju Republika (Buhāras TPR) un Horezmas Tautas Padomju Republika (Horezmas TPR). Horezmas TPR 1923. gada 20. oktobrī pievienoja PSRS kā Horezmas Padomju Sociālistisko Republiku. Savukārt Buhāras TPR 1924. gada 19. septembrī pārdēvēja par Buhāras Padomju Sociālistisko Republiku un arī pievienoja PSRS. Jau 1924. gada 14. oktobrī Turkestānas APSR un Buhāras PSR uzbeku un tadžiku apdzīvotajā teritorijā izveidoja Uzbekijas PSR. Tās galvaspilsēta bija Samarkanda. 1925. gada 15. februārī likvidēja arī Horezmas PSR un tās teritoriju sadalīja starp nesen nodibināto Uzbekijas PSR, Turkmēnijas PSR un KPFSR Karakalpaku autonomo apgabalu. 1929. gadā no Uzbekijas PSR atdalīja Tadžikijas PSR un galvaspilsētu pārcēla uz Taškentu, bet 1932. gadā pievienoja no Kazahu APSR atdalītos Karakalpakijas un Kizilkuma apvidus.

1979.—1989. gadā Padomju armija mēģināja pakļaut arī Afganistānu, taču cieta sakāvi. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā tika pasludināta Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas neatkarība. Krievijas Federācija turpina ietekmēt Centrālāzijas reģionu kā šo valstu lielākā tirdzniecības partnere.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālāzija ir reģions, kam raksturīgas dabas apstākļu galējības.

Viss reģions atrodas ļoti tālu no Pasaules okeāna, un tajā valda kontinentālais klimats, kam raksturīgs lielas temperatūras galējības. Centrālāzija pārsvarā ir sauss klimats un tāpēc ūdenim ir īpaši augsta vērtība. Apūdeņošana ir vitāli nepieciešama lauksaimniecības kultūru audzēšanai, taču saldūdens izmantošana samazina ūdens krājumus ezeros un upēs.

Lielas bažas rada rūpniecības un lauksaimniecības izraisītais vides piesārņojums un agrāk auglīgo stepes zemju pārvēršanās tuksnesī.

Reliģijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāms ir visizplatītākā reliģija Centrālāzijas republikās, Afganistānā, kā arī blakus esošajā Baškortostānā. Lielākā daļa Centrālāzijas musulmaņu ir sunnīti, kaut gan Afganistānā un Tadžikistānā ir samērā lielas šiītu minoritātes.

Pirms islāma ienākšanas galvenās ticības Centrālāzijā bija budisms un zoroastrisms. Zoroastrisma ietekme arī šodien ir sajūtama tādos svētkos, kā Novruz, kas tiek svinēts visās piecās Centrālāzijas valstīs. Budisms bija ievērojama reliģija Centrālāzijā pirms islāma ienākšanas, un budisma izplatība pa Zīda ceļu galu galā aizveda šo reliģiju uz Ķīnu. Starp tjurkiem tengrianisms bija populāra reliģija pirms islāma ienākšanas. Tibetiešu budisms bija plaši izplatīts Tibetā, Mongolijā, Ladakā un Krievijas Sibīrijas dienvidu reģionos.

Kristīgās reliģijas forma, kas tika praktizēta šajā reģionā iepriekšējos gadsimtos bija nestoriānisms, bet tagad tā ir Krievu pareizticīgā baznīca, kurai Kazahstānā ir daudz draudzes locekļi.

Buhāras ebreji kādreiz bija pietiekoši liela kopiena Uzbekistānā un Tadžikistāna, bet gandrīz visi ir izceļojuši pēc PSRS sabrukuma. Šajā reģionā kontakti haniem un viņu migrācija no Ķīnas ir ienesuši konfuciānismu, daoismu, mahajas budismu un citas ķīniešu tautas ticības.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Klaivs Džiforts. Pasaules ģeograafijas enciklopēdija. Zvaigzne ABC, 2003
  • Walter Ratliff. Pilgrims on the Silk Road: A Muslim-Christian Encounter in Khiva. Wipf and Stock Publishers, 2010

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]