Spānijas inkvizīcija

Piemiņas plāksne Galisijas pilsētā Ribadavia.

Inkvizīcijas svētās kancelejas tribunāls (Tribunal del Santo Oficio de la Inquisición) jeb Spānijas inkvizīcija bija katoļu valdnieku Ferdinanda un Izabellas 1478. gadā izveidota inkvizīcija, kas bija pakļauta karaļnamam un aizstāja Romas pāvesta inkvizīciju. Tās sākotnējais galvenais uzvedums bija cīņa ar ķeceriem — ebrejiem un musulmaņiem, kas oficiāli bija pārgājuši kristīgajā ticībā, bet slepeni turpināja praktizēt līdzšinējo reliģiju.

Priekšvēsture

Dominikāņu mūks Tomass de Torkemada

8. gadsimtā Pireneju pussalu iekaroja mauri un lielākā daļa pussalas palika viņu kontrolē līdz 13. gadsimta vidum, kad mauru rokās palika tikai Granada, kura krita 1492. gadā. Rezultātā līdzās kristiešiem Pireneju pussalā dzīvoja jūdi un musulmaņi.

14. gadsimtā pāri Eiropai vēlās jūdu vajāšanas vilnis. Vainu par dažādām katastrofām, sērgām, neražu un badu visbiežāk uzvēla jūdiem, un drīz sākās laupīšanas un slepkavības. 1290. gadā jūdi tika padzīti no Anglijas, bet 1306. gadā — no Francijas. Jūdus vajāja arī Spānijā. Daudzi centās glābt savu dzīvību, pieņemot kristīgo ticību. Viņi kļuva par tā sauktajiem "conversos" jeb jaunpievērstajiem — tā dēvēja jūdus, kuri pārgāja kristīgajā ticībā. Tādā veidā viņiem bija iespēja saglābt līdzšinējo augsto stāvokli sabiedrībā - palikt nodokļu iekasētajiem, juristiem vai ārstiem. Tomēr daudzi kristītie jūdi slepus turpināja ievērot savas reliģijas priekšrakstus, lai gan oficiāli bija pieņēmuši kristietību. Vajāšana pamazām noplaka, un atkal atgriezās mierīga līdzāspastāvēšana.

1477. gadā karalines Izabellas vizītes laikā Seviļā dominikāņu mūks Alfonso de Oheda ziņoja karalienei, ka kristītie jūdi turpina slepus piekopt jūdaismu un vērpj sazvērestības pret karaļnamu. Šo apgalvojumu apstiprināja arī Seviļas arhibīskapa Pedro Gonsalesa de Mendosas un dominikāņu mūka Tomasa de Torkemadas ziņojumi. Karalis Ferdinands vērsās pie pāvesta ar lūgumu atļaut izveidot savu inkvizīciju. 1478. gadā pāvests Siksts IV izdeva bullu, kas atļāva karaļiem iecelt inkvizatorus savās valstīs. Spāņu karaļnams izveidoja inkvizīcijas padomi, kas sastāvēja no 6—10 locekļiem ar ģenerālinkvizitoru priekšgalā.

Juridiskais raksturojums

Apsūdzētajiem pavēlēja ierasties tiesā aizdomās turamo statusā, bet pēc tam viņus nopratināja ar parastajiem paņēmieniem. Tiesnesis, vadīdamies pēc baumām vai kādas citas pie viņa nonākušas informācijas, ieņēma maģistrāta - publiskā apsūdzētāja vietu. Izmeklēšanas procedūras laikā viņš pats vadīja visu lietu, pats izsauca lieciniekus un veica nopratināšanu. Šo procedūru ar nelielām izmaiņām katrā konkrētā gadījumā pārņēma mūku inkvizīcija.

Ikvienu morāles likuma pārkāpumu uzskatīja par noziegumu pret Dievu; smagāku kā miesas bojājumu nodarīšana cilvēkam, vai noziegumu pret valsti, vai abus šos noziegumus kopā ņemtus. Līdz ar to inkvizīcijas pozīcija kļuva sekojoša: vajadzēja noskaidrot vai apsūdzētais ir vainīgs kādā grēkā, šajā gadījumā - ķecerībā jeb Dieva taisnības pārkāpšanas grēkā. Inkvizitors bija garīgās varas oficiālais pārstāvis.

Inkvizitors visu pirms bija garīdznieks un garīgās varas oficiālais pārstāvis. Viņa vienīgais uzdevums bija rūpēties par cilvēku dvēselēm un to glabšanu.

Ziņotāji

Ziņotāji saņēma garus sarakstus ar izspiegojamo cilvēku vārdiem, pamatojoties uz aizdomām, ka šie cilvēki joprojām ir jūdaisti. Bieži izmantots paņēmiens bija sargposteņu izlikšana torņos un augstākās ēkās. Sargiem vajadzēja skatīties, vai sestdienās kūp jaunpievērsto māju skursteņi. Inkvizīcijas rokaspuiši zināja, ka jūdaistiem ticība neļauj sestdienās un vārīt ēdienu. Ja dūmu nebija, tad to uzskatīja par pietiekamu pierādījumu, ka kristītais jūds ir ķeceris. Pēc dominikāņu pavēles katru piektdienas vakaru pa pilsētu staigāja ziņotāju bari. Viņi gāja iekšā kristīto jūdu mājās, lai redzētu, vai iemītnieki ir nodzēsuši gaismu vai arī tērpušies goda drānās, lai sagaidītu jūdaistu sabatu. Starp aizdomīgām darbībām , kuru dēļ cilvēku varēja apcietināt, bija arī Vecās Derības vārda došana bērnam, gaļas ēšana kristiešu gavēņa laikā un roku mazgāšana pirms lūgšanas. Vajāšana ieguva pavisam groteskas izpausmes: tika izrakti sen mirušu jaunpievērsto kauli, kurus sadedzināja uz sārta, jo bija radušās aizdomas, ka mirušie bijuši viltus kristieši. No lielinkvizitora Torkemadas nebija pasargāts neviens. Tā dēļ Romas pāvests izslēdza viņu no baznīcas, bet Torkemada ar Spānijas valdnieku Ferdinanda un Izabellas svētību turpināja darbu.

Inkvizīcijas izbeigšana

Galīgi inkvizīciju Spānija likvidēja 1834. gadā. Vairāk nekā 300 gados inkvizitori Spānijā uz sārta sadedzināja aptuveni 32 000 cilvēku, pēc dažiem avotiem - 34 658 cilvēku.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Spānijas inkvizīcija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)