Stobriņu sēnes

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aitu piepe (Albatrellus ovinus), kamēr jauna, ir ēdama.
Piena grābeklenes (Irpex lacteus) himenofors ir sacietējuši stobriņi, kas līdzinās adatiņām

Stobriņu sēnes ir sēņu grupa, kuru augļķermeņu himenofors sastāv no stobriņiem. Daļa no tām ir tradicionālās cepurīšu sēnes, bet vairums - uz kokiem augošas piepes. Beku un citu mīksto sēņu stobriņi pastāv tikpat īslaicīgi kā to augļķermeņi, taču cietajām sēnēm augļķermeņi bieži ir daudzgadīgi, un šādos gadījumos uz vecā himenofora slāņa ik gadus uzaug jauns, veidojot gadu riņķus.[1] Vairums beku sugu Latvijā ir ēdamas un meža augšanai vēlamas sēnes, taču daudzas no piepju sēnēm un tām līdzīgā parastā aknene parazitē uz dzīvas koksnes, nodarot zaudējumus mežsaimniecībai. Vairākas piepju sugas jaunībā ir ēdamas, bet vēlāk pārāk pārkoksnējas.[2] Agrāk himenofora veids bija noteicošais sēņu sistemātikā, kurā atsevišķi iedalīja stobriņu, adateņu un lapiņu sēnes, tomēr mūsdienās šis dalījums tiek uzskatīts par novecojušu un sēnes ar stobriņiem reizēm tiek iekļautas vienās rindās ar citām, piemēram, beku rindā tagad ir arī tādas pazīstamas lapiņu sēnes kā mieteņu dzimta.[3] Reizēm ir grūti izšķirt, vai dažu piepju sēņu neregulārais himenofors ir līdzīgāks stobriņiem vai adatiņām, un tādas sugas kā piena grābeklene (Irpex lacteus) var tikt aprakstītas abos veidos. Reizēm stobriņu forma ir tāda, ka vizuāli tos grūti uztvert kā stobriņus, tā, parastajai ozolpiepei (Daedalea quercina) stobriņu galiņi izkārtoti garās radiālās labirinta veida plāksnītēs, kas no skata līdzīgas sazarotām lapiņām.[4] Arī bekām sastopams himenofors, kas var tikt uzskatīts par lapiņu un stobriņu starpformu, kā alkšņu zobiņbekai (Gyrodon lividus).[5]Mikoloģijā pēc molekulārās ģenētikas pētījumiem pēdējos 20 gados tiek uzskatīts, ka stobriņi, tāpat kā citi himenofora veidi, vairākām sēņu dzimtām atlases ceļā izveidojušās neatkarīgi cita no citas. Vienlaikus ne tikai sadzīvē, bet pat mikologu sastādītajos sēņu noteicējos joprojām sēnes tiek sakārtotas pēc himenofora veida, jo dalījums pēc tā ir uzskatāmāks par zinātnisko.[6][7]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A.Piterāns, E.Vimba, “Zemāko augu sistemātikas praktikums”, Zvaigzne, 1987., 145. lpp.
  2. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 94. lpp.
  3. Sugu enciklopēdija
  4. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998., 226. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  5. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978., 9. lpp.
  6. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998., 184. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  7. H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]