Stoningtonas sala
| Stoningtonas sala | |
|---|---|
 Bijusī amerikāņu bāze Stoningtonas salā | |
  Stoningtonas sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Belinshauzena jūra |
| Koordinātas | 68°11′6″S 66°59′48″W / 68.18500°S 66.99667°WKoordinātas: 68°11′6″S 66°59′48″W / 68.18500°S 66.99667°W |
| Garums | 0,75 km |
| Platums | 0,4 km |
| Administrācija | |
.svg){kind=small} Antarktika | |
| Pretenzija | Britu Antarktiskā teritorija, Argentīnas Antarktīda, Čīles Antarktiskā teritorija |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 |
 Stoningtonas sala Vikikrātuvē | |
Stoningtonas sala (angļu: Stonington Island, spāņu: isla Stonington) ir ap 750 m gara un 240—400 m plata klinšaina saliņa Margeritas līča austrumos Antarktīdā. Saliņa atrodas starp kalnaino Nenī salu un Greiema Zemes piekrasti, ar ko to agrāk savienoja glečera atzars. Nelielo saliņu par savas bāzes vietu 1939.—1941. gadu ekspedīcijai izvēlējās ASV Antarktiskā dienesta (USAS) ekspedīcija un nosauca par godu Natenjela Pālmera kuģa Hero pieraksta ostai Stoningtonai Konektikutā.[1]
Salas ziemeļdaļā 1940. gadā tika ierīkota amerikāņu ekspedīcijas bāzes stacija Īstbeisa, kurā ekspedīcijas personāls pārziemoja 1940. gadā un izmantoja to kā atbalsta punktu apkārtnes izpētei. Staciju atkārtoti izmantoja Finna Ronnes 1947./1948. gada ekspedīcija. 1946. gadā salas vidienē tika izbūvēta britu polārstacija Stoningtonailenda, kas darbojās līdz 1950. gadam, epizodiski tika izmantota 1958. gadā, pārbūvēta 1961. un izmantota līdz 1975. gadam. 1990. gados abas stacijas tika sakoptas un iekļautas Antarktīdas speciāli aizsargājamo objektu sarakstā kā vēstures pieminekļi. Mūsdienās populārs antarktiskā tūrisma objekts.