Stromatolīti

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Proterozoja stromatolītu fosilijas.
(ap 1,9 mljrd.g.)

Stromatolīti ir karbonātiski izaugumi (biohermi) ūdenstilpju dibenā, ar izliektu vai nelīdzenu virsmu un sarežģītu iekšēju slāņojumu. Atkarībā no ekoloģiskiem faktoriem var veidoties dažādas formas stromatolīti: slāņveidīgi, kunkuļveidīgi, stabveidīgi, sazaroti u.c.[1] Tiek uzskatīts, ka stromatolīti veidojas zemāko aļģu (zilaļģu u.c.) darbības rezultātā. Aļģu bioķīmiskās darbības rezultātā no ūdens izdalās kaļķi. Tie veido atsevišķus kalcīta vai dolomīta kristālus, aizpilda ar karbonāta graudiem starpas starp pavedieniem, vai arī veido kaļķa garozas ap aļģu šūnām un pavedieniem. Aļģes, ar saviem sapītajiem pavedieniem veidojot filcam līdzīgu struktūru, var noturēt terigēnos un karbonātiskos nogulumus, kas izkrīt baseina dibenā. Rezultātā veidojas irdena kaļķa tufa kārtiņa. Pēc aļģu atmiršanas tufs sablīvējas un diaģenēzes procesā pārvēršas blīvā karbonātiskā garozā. Šī procesa pastāvīga atkārtošanās daudzu gadu garumā noved pie samērā lielu biohermu izveidošanās. Daļa pētnieku, kas pētījuši mūsdienu stromatolītu aļģes, uzskata, ka visiem karbonātiskajiem nogulumiem, kas veido stromatolītu garozas, ir neorganiska izcelsme, bet aļģu kolonijas kalpo tikai par šo nosēdumu uztvērējiem. Taču citi algologi norāda, ka aļģes spēlē lielu lomu aktīvi izgulsnējot karbonātu no jūras ūdens.[2]

Mūsdienu stromatolītu aļģu kolonijas Austrālijas rietumu krastā.

Stromatolīti ir zināmi jau no proterozoja, un īpaši daudz to bija līdz ordovikam. Tie ir zināmi arī Latvijas devona nogulumos. Stromatolīti plaši tiek izmantoti proterozoja stratigrāfijā, kur citu organismu palieku gandrīz nav. Pārsvarā tie mita seklūdens apstākļos atsāļotos vai stipri sāļos ūdeņos, kur citiem organismiem ir dzīvei nelabvēlīga vide.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 5. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 163. lpp.
  2. Орлов Ю.А. Основы палеонтологии (в 15 томах). Том 14. Водоросли, мохообразные, псилофитовые, плауновидные, членистостебельные, папоротники. Москва. Издательство Академии наук СССР. - 1963. - 38-39.lpp