Devons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Devons
416 – 359.2 miljoni gadu
D
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 15 % apjoma
(75% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 2200 ppm
(8 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā ap 20 °C
(6 °C virs mūsdienu līmeņa)
Jūras līmenis (virs mūsdienu) 180—120 m

Devons ir ceturtais ģeoloģiskais periods paleozoja ērā, kurš ilga apmēram 56 miljonu gadu (no 416 līdz 359,2 Ma). Tam dots Devonas (Anglijā) nosaukums, kur pirmoreiz šī perioda ieži tika pētīti.

Devona perioda nogulumi veidojās Kaledonijas krokošanās cikla beigās, kad notika plašu Zemes garozas rajonu celšanās. Ar to ir saistīta biezu terigēno nogulumu, t.s. seno sarkano (angl. Old Red) smilšakmeņu slāņkopu veidošanās. Vidējā un sevišķi vēlajā devonā ģeosinklināļu apgabalos un platformās norisinājās galvenokārt Zemes garozas grimšanas procesi. Epikontinentālās jūras klāja lielu Austrumeiropas un Ziemeļamerikas, Austrālijas u.c. platformu daļu. Devonā raksturīga arī vulkānisma aktivizācija atsevišķos ģeosinklināļu rajonos.

Arī Latvijas teritorijā ir plaši pārstāvēti devona nogulumi, kas atrodas tieši zem kvartāra nogulumiem. Tie veidojās sakarā ar to, ka zemes virsmu mūsdienu Latvijas teritorijā virs Baltikas kontinenta pamatklintāja klāja sekla jūra, kurā veidojās biezs nogulumiežu slānis. Tikai Latvijas dienvidrietumu daļā devona nogulumus sedz vēlāko ģeoloģisko periodu slāņkopas.

Cieceres upes krastos Latvijā atrastas pirms 365 miljoniem gadu dzīvojušā pasaulē primitīvākā tetrapoda jeb četrkāja Ventastega curonica fosilās atliekas. Lodes mālu karjerā pie Cēsīm atrastas devona bruņuzivju fosilijas.[1]

Devona sistēmas dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Devona sauszemes augu valsts mākslinieka skatījumā.

Devona sistēmu iedala 3 virsnodalījumos, 3 nodalījumos un 7 stāvos:

Periods (sistēma) Apakšsistēma (virsnodalījums) Epoha (nodalījums) Laikmets (stāvs)
Devona periods Ardenu Augšdevons Famenas
Frānas
Vidusdevons Živetas
Reinas Eifela
Apakšdevons Emsas
Bohēmijas Prāgas
Lohkovas

Dzīvība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Devona periodā sāka izmirt pirmie sauszemes augipsilofīti. Viņu vietu ieņēma staipekņi, kosas, paparžveidīgie un kailsēkļi, daži no kuriem izveidojās kokveidīgi (piemēram, Archaeopteris). Uz sauszemes sāka veidoties augsne. Sauszemes augi nebija diferencēti pēc klimatiskajām zonām.

Devona jūrās radās pirmie kaļķa sūkļi. Rifus veidojošie organismi bija četrstarainie koraļļi un stromatopori. Pleckāji kļuva par daudzveidīgu un plaši izplatītu grupu. Primitīvos taisnčaulu nautilīdus sāka nomainīt spirāliskie nautilīdi; radās pirmie amonīti. Trilobīti zaudēja savu dominējošo stāvokli. Uzplaukumu sasniedza sēdošie adatādaiņi: jūraslilijas un blastoīdi.

Devonu sauc par zivju laikmetu, jo zivis toreiz apdzīvoja visas ūdenstilpnes un bija tā laika visaugstāk organizētie dzīvie organismi. Šajā laikā dzīvoja visas zivju pamatgrupas: bruņuzivis, akantodes, skrimšļzivis, daivspures un starspures. Bruņuzivis devona perioda beigās izmira.

Šajā laikā parādījās pirmie sauszemes mugurkaulnieki (abinieki). Paleontologi uzskata, ka tie izveidojās no purvos dzīvojošajām otiņspuru zivīm. Pirmajiem abiniekiem (Ichtiostega, Acanthostega) bija daudz zivju morfoloģisko īpašību, bet tiem bija pilnībā noformējušās ekstremitātes.

Derīgie izrakteņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Devona perioda jūras nogulumi atrodami visā Latvijā zem pēdējā Ledus laikmeta ledāja sanesto smilšu, māla un grants uzslāņojumiem. Zemes virspusē tie redzami upju dziļāko senleju krastos vai māla karjeros. Kā derīgie izrakteņi izmantojami devona māls un dolomīts un zem tiem uzkrājies minerālūdens.

Devona periodā Austrumeiropas platformā notika kimberlīta magmatisma aktivizācija. Devona smilšakmeņos un gravelīta slāņkopās Timānā un Rietumu Urālos (Višeras upes baseins) ir atrasti dimanti. Sibīrijas platformā izveidojās kimberlīta caurules "Udačnaja" u.c. Arī Latvijas teritorijas devona nogulumos tika veikti dimantu atradņu pētījumi.

Devona fosilijas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleontologiem ir labi zināmas Lodes mālu karjerā atrastās unikālas, lieliski saglabājušās bruņuzivju, to mazuļu, pasaulē senāko parazītisko tārpu, citu dzīvnieku un augu atliekas. Devona perioda vidū, pirms aptuveni 390 miljoniem gadu, parādījās pirmie četrkājainie, no kuriem vēlāk veidojās dinozauri, jūras rāpuļi, pterozauri un zīdītāji. Latvija ir viena no nedaudzajām pasaules valstīm, kurās atrastas pirmo četrkājaino fosilās atliekas, kā arī tetrapodiem ļoti līdzīgu zivju Panderichthys gandrīz pilni skeleti. Viens no svarīgākajiem atklājumiem Baltijas mugurkaulnieku paleontoloģijas vēsturē ir četrkājainā Ventastega curonica atradums vēlā devona nogulumos Kurzemē. Ventastega pārstāv pārejas formu starp vidējā un vēlā devona zivīm, tādām kā Panderichthys no Baltijas un Tiktaalik no Kanādas, un „klasiskajām” četrkājaino formām Acanthostega un Ichthyostega no Grenlandes.

2000. gadā pasaules masu medijos ziņoja par vēl vienas tetrapodveidīgās zivs Livoniana atradumu Latvijā un Igaunijā.[2]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • V. Kuršs. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, "Zinātne", 1984.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Paleontoloģija
  2. Lukševičs, Ervīns. Par paleontoloģiju Baltijā un mūsu ”devona senčiem”. LZA. Atjaunināts: 2015. gada 16. jūnijā.