Sukarno

Sukarno Soekarno
Sukarno 1949. gadā
1. Indonēzijas prezidents
Amatā 1945. gada 18. augusts — 1967. gada 12. marts
Pēctecis	Suharto
Dzimšanas dati	1901. gada 6. jūnijā Surabaja, Nīderlandes Austrumindija
Miršanas dati	1970. gada 21. jūnijā (69 gadu vecumā) Džakarta, Indonēzija
Politiskā partija	Nacionālā partija
Augstskola	Bandunas tehnoloģiskais institūts
Reliģija	islāms
Paraksts

Sukarno (indonēziešu: Soekarno, dzimis 1901. gada 6. jūnijā, miris 1970. gada 21. jūnijā) bija pirmais Indonēzijas prezidents. Šajā amatā viņš bija no 1945. gada 18. augusta līdz 1967. gada 12. martam, kad tika gāzts no amata. Viņš ieguva arī titulu Indonēzijas nacionālais varonis. Sukarno bija viens no Indonēzijas nacionālās partijas dibinātājiem, un bija līderis kustībai, kas iestājās par Indonēzijas neatkarību no Nīderlandes.

Sukarno vadības laikā Indonēzija piedzīvoja ekonomiskas grūtības, iekšējus nemierus un ārējus konfliktus, tostarp konfrontāciju ar Nīderlandi par Rietumirianas (Papua) kontroli un konfliktu ar Malaiziju. Viņa alianse ar Komunistisko partiju (Partai Komunis Indonesia) izraisīja politiskus konfliktus un saasināja saspīlējumu ar armiju un islāma grupām.

1967. gadā Sukarno tika oficiāli atstādīts no amata, un Suharto kļuva par prezidentu, uzsākot autoritāru "Jaunā kārtības" laikmetu.

Dzīvesgājums

Sukarno piedzima Surabajā, Austrumjavas salā, un viņa pilnais vārds bija Kusno Sosrodihardžo. Vēlāk viņš pieņēma vārdu Sukarno. Viņš ieguva inženiera izglītību Bandunas tehnoloģiskajā institūtā, kur viņu ietekmēja nacionālistu idejas un vēlme atbrīvot Indonēziju no koloniālās apspiestības.

Sukarno apvienoja dažādus politiskos un ideoloģiskos elementus, tostarp sociālismu, islāmu un nacionālismu, lai veidotu vienotu kustību, kas pārstāvētu Indonēzijas tautu.

1927. gadā Sukarno līdzdibināja Indonēzijas Nacionālo partiju (Partai Nasional Indonesia), kura mērķis bija neatkarības iegūšana no Nīderlandes. Viņš tika vairākkārt arestēts un izsūtīts no Nīderlandes varasiestāžu puses, taču tas tikai stiprināja viņa popularitāti tautā.

Otrā pasaules kara laikā Japānas okupācijas laikā Sukarno sadarbojās ar japāņiem, cerot, ka tas paātrinās Indonēzijas neatkarības iegūšanu. Pēc Japānas kapitulācijas Sukarno un Mohammads Hatta pasludināja Indonēzijas neatkarību. Sukarno kļuva par pirmo prezidentu, bet Hatta — par viceprezidentu.

Pēc neskaidra apvērsuma mēģinājuma Indonēzijas armija, kuru vadīja ģenerālis Suharto, apsūdzēja komunistus un sāka asiņainas represijas pret viņiem. Sukarno zaudēja politisko ietekmi, un Suharto pakāpeniski pārņēma kontroli.

Pēc atstādināšanas no amata 1967. gadā Sukarno dzīvoja izolācijā Džakartā, kur miris 1970. gada 21. jūnijā

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sukarno.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)