Pāriet uz saturu

Supraventrikulārā tahikardija

Vikipēdijas lapa
Supraventrikulārā tahikardija
Citi nosaukumi Supraventrikulārā aritmija
II novadījuma elektrokardiogramma, kurā redzama PSVT ar sirdsdarbības ātrumu aptuveni 180 sit/min
Specialitāte Kardioloģija
Simptomi Sirdsklauves, vājuma sajūta, svīšana, elpas trūkums, sāpes krūtīs.[1]
Veidi Priekškambaru mirgošana, paroksismāla supraventrikulāra tahikardija (PSVT), priekškambaru plandīšanās, Volfa-Parkinsona-Vaita sindroms
Cēloņi Atkārtoti ritma traucējumi vai palielināta sirds muskuļa automātika[2]
Diagnostikas metode Elektrokardiogramma (EKG), Holtera monitorēšana, notikumu monitorēšana[3]
Ārstēšana Zāles, medicīniskās procedūras, ķirurģija[4]
Biežums ~3%[5][6][7]

Supraventrikulāra tahikardija (SVT) ir ātrs sirds ritms, ko izraisa patoloģiska elektriskā aktivitāte sirds augšējā daļā.[8] Ir četri galvenie veidi: priekškambaru mirgošana (ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija), paroksismāla supraventrikulāra tahikardija (PSVT), priekškambaru plandīšanās (ātriju undulācija) un Volfa—Parkinsona—Vaita sindroms.[8] Iespējams, ir sešas PSVT apakšnodaļas. Visiem tiem raksturīgi simptomi var būt sirdsklauves, ģībonis, svīšana, elpas trūkums un/vai sāpes krūtīs.[1]

Šie patoloģiskie ritmi sākas vai nu no priekškambariem, vai no atrioventrikulārā mezgla.[8] To pamatā parasti ir viens no diviem mehānismiem: atkārtots uzbudinājums vai palielināts automātiskums.[2] Cits ātra sirds ritma veids ir kambaru aritmija — ātrs ritms, kas sākas sirds kambarī.[8] Diagnoze parasti tiek veikta, izmantojot elektrokardiogrammu (EKG), holtera monitoru vai notikumu monitoru.[3] Lai izslēgtu konkrētus cēloņus, piemēram, hipertireozi vai elektrolītu patoloģijas, var veikt asins analīzes.[3]

Īpaša ārstēšana ir atkarīga no SVT veida[4] un tā var ietvert medikamentus, medicīniskās procedūras vai ķirurģiju.[4] Dažos gadījumos efektīvi var būt vagālie manevri vai procedūra, kas pazīstama kā katetra ablācija.[4] Priekškambaru mirgošanas gadījumā var izmantot kalcija kanālu blokatorus vai beta blokatorus.[4] Ilgtermiņā dažiem cilvēkiem palīdz asins šķidrinātāji (antikoagulanti), piemēram, aspirīns vai varfarīns.[4] Priekškambaru mirgošana skar apmēram 25 uz 1000 cilvēkiem,[6] paroksismāla supraventrikulāra tahikardija 2,3 uz 1000,[5] Volfa—Parkinsona—Vaita sindroms 2 uz 1000,[7] un priekškambaru plandīšanās — 0,8 uz 1000.[9]

Pazīmes un simptomi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pazīmes un simptomi var rasties pēkšņi un var izzust bez ārstēšanas. Stress, dažādi vingrinājumi, un emocijas var izraisīt normālu vai fizioloģisku sirdsdarbības ātruma palielināšanos, bet retāk var izraisīt arī SVT. SVT epizodes var ilgt no dažām minūtēm līdz vienai vai divām dienām, dažreiz tās var turpināties līdz izārstēšanai. Ātra sirdsdarbība, ja tā ir pārāk ātra, samazina sirds sūkņa spēju aizpildīt kambarus ar asinīm starp pulsa sitieniem, samazinot sirds izsviedi (CO) un līdz ar to asinsspiedienu. Šie simptomi ir raksturīgi pulsa ātrumam 150—270 vai vairāk sitienu minūtē.[10]
Supraventrikulārās tahikardijas skaņa
20 gadus veca vīrieša sirds skaņa paroksismālas supraventrikulāras tahikardijas epizodē.
Palīdzība, ja ir problēmas šī faila atskaņošanā.

Zīdaiņiem un maziem bērniem sirds aritmiju simptomus, piemēram, SVT, ir grūtāk novērtēt, jo ir ierobežota saziņas spēja. Simptomi, kurus aprūpes darbiniekiem aritmijas gadījumā vajadzētu novērot bērniem, ir ēšanas intereses zudums, sekla/īsa elpošanu un letarģija. Šie simptomi var būt smalki, grūti nosakāmi, un tos var papildināt vemšana un/vai reakcijas samazināšanās.[11]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «What Are the Signs and Symptoms of an Arrhythmia?». NHLBI. 2011. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2016. gada 27. septembris.
  2. ↑ 2,0 2,1 Al-Zaiti, SS; Magdic, KS (September 2016). "Paroxysmal Supraventricular Tachycardia: Pathophysiology, Diagnosis, and Management.". Critical Care Nursing Clinics of North America 28 (3): 309–16. doi:10.1016/j.cnc.2016.04.005. PMID 27484659.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «How Are Arrhythmias Diagnosed?». NHLBI. 2011. gada 1. jūlijs.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 «How Are Arrhythmias Treated?». NHLBI. 2011. gada 1. jūlijs. Skatīts: 2016. gada 27. septembris.
  5. ↑ 5,0 5,1 Demosthenes G. Katritsis, A. John Camm, Bernard J. Gersh. Clinical Cardiology: Current Practice Guidelines. Oxford University Press, 2016. 538. lpp. ISBN 9780198733324.
  6. ↑ 6,0 6,1 Zoni-Berisso, M; Lercari, F; Carazza, T; Domenicucci, S (2014). "Epidemiology of atrial fibrillation: European perspective.". Clinical Epidemiology 6: 213–20. doi:10.2147/CLEP.S47385. PMC 4064952. PMID 24966695.
  7. ↑ 7,0 7,1 Fred F. Ferri. Ferri's Clinical Advisor 2017: 5 Books in 1. Elsevier Health Sciences, 2016. 1372. lpp. ISBN 9780323448383.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 «Types of Arrhythmia». NHLBI. 2011. gada 1. jūlijs.
  9. ↑ David H. Bennett. Bennett's Cardiac Arrhythmias: Practical Notes on Interpretation and Treatment. John Wiley & Sons, 2012. 49. lpp. ISBN 9781118432402.
  10. ↑ Mahtani AU, Nair DG. Supraventricular Tachycardia. Med Clin North Am. 2019 Sep;103(5):863-879. doi: 10.1016/j.mcna.2019.05.007. PMID 31378331.
  11. ↑ V. Ramesh, MD, MRCP Iyer. «Supraventricular Tachycardia». Children's Hospital of Philadelphia, 2014-03-26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 11. septembris. Skatīts: 2014. gada 8. jūnijs.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Supraventrikulārā_tahikardija&oldid=4030837"