Elektrokardiogrāfija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
10 elektrodu pieslēgšanas vietas elektrokardiogrāfijas veikšanai

Elektrokardiogrāfija (saīsinājumā EKG, no grieķu: καρδία, cardia — 'sirds' un γραφειν, graphein — 'rakstīt') ir viena no nozīmīgākajām[1] sirds izmeklēšanas metodēm. Ar īpašu iekārtu — elektrokardiogrāfu — tiek uzņemtas elektrokardiogrammas (arī EKG), kurās redzamas sirds muskuļa darbības izraisītas elektriskā potenciāla svārstības uz ķermeņa virsmas.[1]

Rodoties šūnu uzbudinājumam, uzbudinātais sirds apgabals kļūst negatīvs, salīdzinot ar neuzbudinātiem apgabaliem, tādēļ rodas potenciālu atšķirība starp attiecīgajām sirds daļām. Šī potenciālu starpība, kas rodas sirdī, elektriskā lauka veidā izplatās pa visu ķermeni. Ar EKG palīdzību var izsekot uzbudinājuma ātro rašanos un izplatīšanos sirds muskulī, un samērā lēno izzušanu (atgriešanos miera stāvoklī).

Pēc elektrokardiogrammas var noteikt sirds veselības stāvokli un izsekot tādu slimību gaitai kā sirdstrieka, iekaisums, vadīšanas traucējumi, aritmijas, arī sirds vainagartēriju, to zaru stāvoklis (skleroze, sašaurinājums), izmaiņas, ko rada paaugstināts asinsspiediens, sirds vārstuļu defekti, perikardīts, kā arī izmaiņas pēc infarkta (rētaudu veidošanās, atveseļošanās).[2][1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Anatolijs Bļugers (1984). Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. Atjaunināts: 2015. gada 1. martā.
  2. Līga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. ISBN 978-9984-26-294-9.