Elektrokardiogrāfija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sirds EKG normālā sinusa ritmā
10 elektrodu pieslēgšanas vietas elektrokardiogrāfijas veikšanai

Elektrokardiogrāfija (saīsinājumā EKG, no grieķu: καρδία, cardia — 'sirds' un γραφειν, graphein — 'rakstīt') ir viena no galvenajām[1] sirds izmeklēšanas metodēm. Ar elektrokardiogrāfu, kura elektrodi pievienoti cilvēka ādai, tiek uzņemtas elektrokardiogrammas (EKG). Šie elektrodi nosaka nelielas elektriskās izmaiņas, kas ir sirds muskuļu depolarizācijas sekas, kam seko repolarizācija katra sirds cikla (sitiena) laikā. Izmaiņas normālā elektrokardiogrammā rodas daudzu sirds patoloģiju, tostarp sirds ritma traucējumos (piemēram, mirdzaritmija jeb priekškambaru (ātriju) fibrillācija un kambaru tahikardija), nepietiekamā koronāro artēriju asinsritē (piemēram, miokarda išēmija un miokarda infarkts) un elektrolītu traucējumos (piemēram, hipokaliēmija, hiperkaliēmija vai hiperkalciēmija).[1]

Rodoties šūnu uzbudinājumam, uzbudinātais sirds apgabals kļūst negatīvs, salīdzinot ar neuzbudinātiem apgabaliem, tādēļ rodas potenciālu atšķirība starp attiecīgajām sirds daļām. Šī potenciālu starpība, kas rodas sirdī, elektriskā lauka veidā izplatās pa visu ķermeni. Ar EKG palīdzību var izsekot uzbudinājuma ātro rašanos un izplatīšanos sirds muskulī, un samērā lēno izzušanu (atgriešanos miera stāvoklī).

Normāla EKG viļņa animācija
Normāla 12 novadījumu elektrokardiogramma

Pēc elektrokardiogrammas var noteikt sirds veselības stāvokli un izsekot tādu slimību gaitai kā sirdstrieka, iekaisums, vadīšanas traucējumi, aritmijas, arī sirds vainagartēriju, to zaru stāvoklis (skleroze, sašaurinājums), izmaiņas, ko rada paaugstināts asinsspiediens, sirds vārstuļu defekti, perikardīts, kā arī izmaiņas pēc infarkta (rētaudu veidošanās, atveseļošanās).[2][1]

Interpretācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amplitūdas un intervāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visiem viļņiem EKG pierakstā un intervāliem starp tiem ir paredzams laika ilgums, virkne pieņemamu amplitūdu (spriegumu) un tipisku morfoloģiju. Jebkura novirze no parasta pieraksta ir potenciāli patoloģiska un līdz ar to klīniski nozīmiga.

Krūšu jeb prekardiālo novadījumu (no V1-V6) elektrodu izvietojums

Lai atvieglotu amplitūdu un intervālu mērīšanu, EKG ir drukāts uz diagrammas papīra standarta skalā: katrs 1 mm (viens mazs kvadrāts uz standarta 25mm/s EKG papīra) veido 40 milisekundes uz X-ass un 0,1 milivolti (mV) uz y ass.

Funkcija Apraksts Patoloģija Ilgums
P vilnis P vilnis atspoguļo priekškambaru depolarizāciju. Priekškambaru depolarizācija izplatās no SA mezgla uz AV mezglu un no labā ātrija uz kreiso ātriju. P viļņi parasti ir vertikāli lielākā daļā novadījumu, izņemot aVR; Neparasta P viļņu ass (invertēta citos vados), var norādīt uz ektopisku priekškambaru elektrokardiostimulāciju. Ja P vilnis ir neparasti ilgs, tā var būt priekškambaru paplašināšanās. Parasti liels labais ātrijs izraisa augstu, smailu P vilni, kamēr liels kreisais ātrijs dod divkupru P vilni. <80 ms
PR intervāls PR intervālu mēra no P viļņa sākuma līdz QRS kompleksa sākumam. Šis intervāls atspoguļo laiku, kad elektriskais impulss pārvietojas no sinusa mezgla caur AV mezglu. PR intervāls īsāks par 120 ms liecina, ka elektriskais impulss apiet AV mezglu, tāpat kā Volfa—Parkinsona—Vaita sindromā. PR intervāls pastāvīgi ilgāks par 200 ms norāda uz pirmās pakāpes atrioventrikulāro blokādi. PR segments (daļa no pieraksta pēc P vilņa un pirms QRS kompleksa) parasti ir pilnīgi plakans, bet var tikt nomākts perikardīta gadījumā. 120 līdz 200 ms
QRS komplekss QRS komplekss atspoguļo labā un kreisā kambara straujo depolarizāciju. Kambariem ir liela muskuļu masa, salīdzinot ar priekškambariem, tāpēc QRS komplekss parasti ir daudz lielāks amplitūda nekā P vilnis. Ja QRS komplekss ir plats (ilgāks par 120 ms), tas liecina par sirds vadīšanas sistēmas traucējumiem, piemēram, kreisā zara blokāde (LBBB), labā zara blokāde (RBBB) vai kambaru ritmiem, piemēram, kambaru tahikardiju (VT). Vielmaiņas problēmas, piemēram, smaga hiperkaliēmija vai triciklisko antidepresantu pārdozēšana, arī var pagarināt QRS kompleksu. Neparasti augsts QRS komplekss var liecināt par kreisā kambara hipertrofiju (LVH), savukārt ļoti zemas amplitūdas QRS komplekss var liecināt par šķidrumu perikardā (perikarda efūzija) vai infiltratīvu miokarda slimību. 80 līdz 100 ms
J-punkts J-punkts ir punkts, kurā beidzas QRS komplekss un ST segments sākas. J-punkts var būt paaugstināts kā normas variants. Atsevišķa J vilņa vai Osborna vilņa esamība J-punktā ir hipotermijas vai hiperkalciēmijas patognomonika.
ST segments ST segments savieno QRS kompleksu un T vilni; Tas ir periods, kad kambari ir depolarizēti. Tas parasti ir izoelektrisks, bet var būt nomākts vai paaugstināts miokarda infarktu vai išēmijas gadījumos. ST-depresiju var izraisīt arī kreisā kambara hipertrofija (LVH) vai digoksīns. ST elevāciju var izraisīt arī perikardīts, Brugadas sindroms, vai var būt normāls variants (J-punkta pacēlums).
T vilnis T vilnis atspoguļo kambaru repolarizāciju. Tas parasti ir vertikāli visos novadījumos, izņemot aVR un V1. Invertēti T viļņi var liecināt par miokarda išēmiju, kreisā kambara hipertrofiju, augstu intrakraniālo spiedienu vai vielmaiņas traucējumiem. Smaili T viļņi var liecināt par hiperkaliēmiju vai ļoti agrīnu miokarda infarktu. 160 ms
Korektētais QT intervāls (QTc) QT intervālu mēra no QRS kompleksa sākuma līdz T viļņa beigām. Pieņemamie diapazoni atšķiras atkarībā no sirdsdarbības ātruma, tāpēc tas ir jākoriģē līdz QTc, dalot ar RR intervāla kvadrātsakni. Ilgstošs QTc intervāls ir ventrikulāro tahiaritmiju un pēkšņas nāves riska faktors. Garš QT var rasties kā ģenētiska sindroms, vai arī atsevišķu medikamentu blakusparādība. Neparasti īsu QTc var redzēt smagas hiperkalciēmijas gadījumā. <440 ms
U vilnis U vilni, iespējams, izraisa kambaru starpsienas repolarizācija. Parasti tas ir zemas amplitūdas, un vēl biežāk ir pilnīgi iztrūkstošs. Ļoti ievērojams U vilnis var būt hipokaliēmijas, hiperkalciēmijas vai hipertireozes pazīme.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2015. gada 1. martā.
  2. Līga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova. Fizioloģija ārstiem. Rīga : Izdevniecība Nacionālais apgāds, 2007. ISBN 978-9984-26-294-9.
  3. Houghton, Andrew R, Gray, David. Making Sense of the ECG, Third Edition. Hodder Education, 2012. 214. lpp. ISBN 978-1-4441-6654-5.