Svētie raksti

Vikipēdijas lapa

Svētie raksti ir raksti, kas aptver reliģijas un to kultus. Rakstu svētumu pamato ar rakstu zīmju svētumu un rakstu dievišķo izcelšanos. Aprakstītu papīru nereti lietoja slimību ārstēšanai. Domāja, ka svētos rakstus cilvēkiem devuši dievi, arī tad, ja tos bija rakstījuši cilvēki, tos uzskatīja par dievības iedvestiem.

Svēto rakstu autoritāte atzīta arī kristietībā, bet tur tos mīkstina atziņa, ka Dievs atklājies nevien rakstos, bet arī Jēzū Kristū. Kur valda uzskats par atklāsmi tikai rakstos, tur izveidojas grāmatas reliģija, piemēram, jūdaisms vai islāms. Reliģiskajā dzīvē kristiešu svētajiem rakstiem ir normatīva nozīme, ko regulē kanons, kristiešu svēto rakstu izlase, koncentrēšana un apvienošana rada bībeli.

Dažāda satura rakstiem apvienojoties, rodas lieli svēto rakstu krājumi, piemēram, japāņu Tripitaka aptver ap 13 000 sējumu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 41 354. sleja.