Ansis Gulbis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ansis Gulbis
Ansis Gulbis
Personīgā informācija
Dzimis 1873. gada 8. decembrī
Smārdes muiža, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1936. gada 13. februārī (62 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Nodarbošanās Grāmatizdevējs

Ansis Gulbis (dzimis 1873. gada 8. decembrī, miris 1936. gada 13. februārī) bija latviešu grāmatizdevējs un rakstnieks. Kopumā viņa izdevniecība izdeva apmēram 2000 grāmatu,[1] arī Latviešu konversācijas vārdnīcu (1927-1940).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1873. gada 8. decembrī Smārdes muižā[2] kalpa ģimenē, agri zaudēja tēvu. No 1882. gada mācījās Bigauņciema pagastskolā, vēlāk izglītojies pašmācības ceļā.[1] 1889. gadā Gulbis kļuva par mācekli veikalā Rīgā, laikā no 1895. līdz 1899. gadam bija pārdevējs K. Jozesa grāmatu veikalā Daugavpilī, pēc tam kļuvis par tā vadītāju. Daugavpilī viņš iepazinās ar Andreju Pumpuru, kas viņu mudināja pievērsties latviešu grāmatu izdošanai.

1900. gadā pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā, kur strādāja par tirdzniecības aģentu šveiciešu firmā Bächli un darbu vadītāju O. Kirhnera rakstāmpiederumu fabrikā. Ar uzkrāto kapitālu 1903. gadā viņš nodibināja savu izdevniecību un izsludināja parakstīšanos uz Gētes, A. Pumpura un Aspazijas rakstiem. Pirmā izdotā grāmata bija J. V. Gētes „Rakstu” 1. sējums (1903) ar dzeju Raiņa un Aspazijas tulkojumā. Rainis veica redakcionālu darbu un tulkoja, kā pirmais Raiņa darbs Gulbja apgādā tika laists klajā “Pusideālists” (1904), viņš izdeva arī K. Skalbes dzejoļu krājumu “Kad ābeles zied” (1904). 1904. gadā nodrukāja arī Pumpura kopoto rakstu izdevumu, tam bija labs noiets kā Krievijā, tā Latvijā.

A. Gulbja izdevniecība Pēterburgā pulcēja ap sevi daudz līdzstrādnieku, kā K. Skalbi, J. Akurateru, E. Treimani (Zvārguli), A. Ķeniņu, E. Cālīti, A. Braču, V. Eglīti, J. Bankavu, J. Miezi ar nodomu izdot “Dzimtenes sēriju” apmēram 20 sējumos, kur ietilptu latviešu dzeja, proza, tulkojumi. Pēterburgā Gulbis nodibināja arī vairākus laikrakstus, žurnālus, izdevumus: "Rīts", "Jaunās Pēterburgas Avīzes".[1] Pēc 1905. gada revolūcijas laikā A. Gulbis iesaistījās sociāldemokrātiskā kustībā, izdeva aģitācijas brošūras, G. Merķeļa “Latviešu” tulkojumu (1905) un laikrakstu “Pēterburgas Latvietis”. Revolūcijas apspiešanas laikā A. Gulbis 1906. gadā devās bēgļu gaitās uz Hamburgu, bet jau 1907. gadā atgriezās Pēterburgā un turpināja darbu O. Kirhnera firmā. 1911. gadā viņš atjaunoja apgāda darbību Pēterburgā un nodibināja „Universālās bibliotēkas” sēriju. Par sērijas redaktoru A. Gulbis uzaicināja Raini, tās izdevumi bija orientēti uz latviešu oriģinālliteratūru un pasaules klasikas tulkojumiem (Gētes “Fausts”, Ibsena “Pērs Gints”, A. Fransa “Dieviem slāpst”, V. Haufa “Pasakas), izdeva arī apcerējumus sabiedriskajās zinātnēs (Č. Darvina “Sugu izcelšanās”). Līdz 1914. gada rudenim iznāca apmēram 200 dzeltenos vākos brošēti pasaules klasiķu darbu tulkojumi un zinātniskā literatūra, darbus bija tulkojuši Rainis, Aspazija, Jānis Jaunsudrabiņš u.c.[1] Lauku skolām 200 sērijas eksemplāri izdalīti bez maksas. Pirmā pasaules kara laikā A. Gulbis apmēram 9000 „Universālās bibliotēkas” sējumu dāvināja latviešu strēlniekiem, bet bija spiests pārtraukt apgāda darbību Pēterpilī.

1919. gadā A. Gubja apgāds atjaunoja darbību Rīgā. Izdeva daudzu latviešu autoru kopotos rakstus, sērijas “Romānu bibliotēka” un “Stāstu bibliotēka”. Viens no plašākajiem izdevumiem bija Raiņa “Dzīve un darbi” 11 sējumos (1925–1931), kā arī Ausekļa, Pumpura, J. Zvaigznītes, Māteru Jura, J. Esenberģa, Vensku Edvarta, Apsīšu Jēkaba, Pērsieša, Aspazijas, Jaunsudrabiņa, Tagores kopoti darbi. 1920.–1930. gados A. Gulbja apgāds izdeva latviešu rakstnieku darbus arī vācu un angļu valodās. Viņa izdevumu vidū bija nozīmīgi sava laika iespieddarbi – J. Asara, P. Šmita, A. Švābes, B. Vipera, T. Zeiferta grāmatas, R. Egles un A. Upīša sakārtotā “Pasaules rakstniecības vēsture” (4 sēj., 1930–1934), kā arī K. Strauberga sastādītā “Grieķu lirika”, Dantes “Dievišķā komēdija”. 1927. gadā sāka izdot pamatīgo Latviešu konversācijas vārdnīcu, kas turpināja iznākt arī pēc viņa nāves, bet palika nepabeigta Latvijas okupācijas dēļ. 1925. gadā viņš vadīja laikrakstu „Rīgas Ziņas”.

Līdztekus A. Gulbis 1925./1926. gada sezonā vadīja Nacionālo teātri, bet 1926./1927. gada sezonā bija Nacionālās operas direktors. Miris 1936. gada 13. februārī, apbedīts Meža kapos.[1]

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāna dramatizējuma 5 cēlienos "Pēc simts gadiem" vāks (1930).

Gulbis darbojās žurnālistikā, rakstīja par grāmatniecības jautājumiem, piemēram, "Kā paceļama kolportāža un izplatamas tautā krietnas grāmatas" (Rīgas Avīze, 1904, nr. 141, 143), "Par mūsu grāmatu tirdzniecību" (Rīgas Avīze, 1903, nr. 158–160 un Latvietis, 1904, nr. 60, 62, 71, 76, 77), "Dažādi mūsu grāmatniecības trūkumi" (Rīgas Avīze, 1903, nr. 163, 164), "Par jaunām reformām mūsu grāmatu tirdzniecībā" (Dienas Lapa, 1903, nr. 137–139, 142, 143).[3] Vēlāk izdeva arī savu stāstu un tēlojumu krājumu, tāpat rakstīja lugas.[1] Viņa pirmais publicētais dzejolis bija "Rotaļa" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1920. gada 6. martā.[1] Viņa pazīstamākie darbi ir "Pēc simts gadiem" (1930), "Zigfrīds" (1930), "Jauna valsts" (1932), "Oļģerts Silarājs" (1932), "Druvā un karā" (1934), "Fantasti", "Fantastu mantojums"; stāstu krājums "Dienvidi"; luga "Skolmeistari".

Pēc viņa nāves izdots A. Gulbja "Kopotu Rakstu" 1. sējums (1937), kurā ietverta viņa "Autobiogrāfija" un "Pasaka par grāmatu".[4] Atkārtoti izdots biogrāfiskais romāns "Zigfrīds Anna Meierovics" (1959, 1992).[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ojārs Zanders. Sējējs grāmatu laukā. Skolotāju Avīze. (1988. gada 30. marts), 9.lpp.
  • Ineta Lipša. Grāmatniecības lauva. Lauku Avīze. Nr.48 (2003. gada 11. marts), 16.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]