Pāriet uz saturu

Sērpaskābe

Vikipēdijas lapa
Sērpaskābe

Sērpaskābes struktūrformula

Sērpaskābes molekulas modelis

Ampula ar SO2 ūdens šķīdumu
Citi nosaukumi ūdeņraža trioksosulfāts(IV),
ūdeņraža sulfīts
CAS numurs 7782-99-2
Ķīmiskā formula H2SO3
Molmasa 82,07 g/mol
Blīvums — kg/m3
Kušanas temperatūra
Viršanas temperatūra
Šķīdība ūdenī pastāv tikai atšķaidītos
ūdens šķīdumos

Sērpaskābe (H2SO3) ir sēru saturoša skābe, kas tīrā veidā nepastāv (tomēr konstatētas atsevišķas tās molekulas gāzes fāzē).[1] Ūdens šķīdumos sērpaskābe ir vidēji stipra (pirmā skābuma konstante 1,857) divvērtīga skābe, tai piemīt asa smaka neizreaģējušā SO2 dēļ. Sērpaskābes sāļus sauc par sulfītiem, bet skābos sāļus — par hidrogēnsulfītiem jeb bisulfītiem.

Atrašanās dabā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sērpaskābe ir skābā lietus veidošanās starpprodukts no gaisā nonākušā sēra dioksīda.[2]

Sērpaskābi iegūst, šķīdinot ūdenī sērpaskābes anhidrīdu jeb sēra dioksīdu SO2:

SO2 + H2O ⇄ H2SO3 ⇄ H+ + HSO3− ⇄ 2H+ + SO32−

Ar Ramana spektroskopijas metodi konstatēts, ka sēra dioksīda ūdens šķīdumi satur tikai hidrogēnsulfītjonus HSO3 un neizreaģējušas SO2 molekulas.[3]

Ar skābekļa-17 kodolu magnētiskās rezonanses spektrometrijas metodi atrasts, ka hidrogēnsulfītjons ir divu izomēru maisījums. Vienam izomēram protons (ūdeņradis) pievienojies pie centrālā sēra atoma, bet otram — pie skābekļa atoma:[4]

[H−OSO2] ⇄ [H−SO3]

Šādu apgriezenisku izomēriju sauc par tautomēriju. Ir iegūti abu hidrogēnsulfīta tautomēro formu atvasinājumi.

Sērpaskābes molekulā sērs ir četrvērtīgs un atrodas vidējā oksidēšanas pakāpē, tādēļ sērpaskābe var būt kā oksidētājs, tā reducētājs.

Sēra dioksīdu vai sulfītus saturošus šķīdumus lieto par dezinfekcijas līdzekļiem un reducējošiem reaģentiem. Šādiem šķīdumiem ir balinošas īpašības un tie iedarbojas maigāk, nekā hloru saturoši balinātāji. Sērpaskābi lieto arī augļu konservēšanai.[5]

  1. D. Sülzle, M. Verhoeven, J. K. Terlouw, H. Schwarz (1988). "Generation and Characterization of Sulfurous Acid (H2SO3) and of Its Radical Cation as Stable Species in the Gas Phase". Angew. Chem. Int. Ed. Engl. 27 (11): 1533–4. doi:10.1002/anie.198815331.
  2. McQuarrie and Rock (1987), General Chemistry, 2nd ed., W.H. Freeman and Company, N.Y., p.243, ISBN 0-7167-1806-5
  3. Jolly, William L. (1991), Modern Inorganic Chemistry (2nd izd.), New York: McGraw-Hill, ISBN 0-07-032768-8
  4. Catherine E. Housecroft, Alan G. Sharpe. «Chapter 16: The group 16 elements». Inorganic Chemistry, 3rd Edition. Pearson, 2008. 520. lpp. ISBN 978-0-13-175553-6.
  5. N.Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija, Rīga, "Zvaigzne", 1978, 335. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]