Tīklene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Cilvēka tīklenes šķērsgriezums. Gaisma krīt uz to no kreisās puses, iziet cauri visām nervu šūnu kārtām un sasniedz gaismjutīgās šūnas (nūjiņas un vālītes) attēla labajā pusē

Tīklene ir iekšējais acs ābola slānis, ko veido gaismu uztveroši audi. Acs ābola optiskā sistēma (lēca un radzene) izveido attēlu uz tīklenes, kas pēc funkcijas ir līdzīga fotofilmai kamerās. Gaismai nonākot uz tīklenes, noris virkne fotoķīmisku un elektrisku norišu, kas rada nervu impulsus. Šie impulsi tālāk pa redzes nervu tiek pārvadīti uz dažādiem smadzeņu centriem.

Mugurkaulniekiem embrioģenēzes laikā tīklene un redzes nervs veidojas no topošo smadzeņu izauguma, tādēļ tīkleni pieskaita pie centrālās nervu sistēmas (CNS) un tie pēc būtības ir smadzeņu audi.[1] Tā ir vienīgā CNS daļa, kas ir redzama bez ķirurģiskas iejaukšanās.

Tīklene sastāv no vairākiem neironu slāņiem, taču vienīgais slānis, kas ir fotosensitīvs jeb gaismu uztverošs, ir fotoreceptoru šūnas. Galvenokārt ir 2 veidu fotoreceptoru šūnas — vālītes un nūjiņas. Nūjiņas nodrošina redzi vājā apgaismojumā un atbild par melnbalto redzi. Savukārt vālītes nodrošina redzi dienas laikā, kā arī krāsu redzi. Trešais tips ir daudz retākās fotosensitīvās ganglijšūnas, kas nodrošina refleksus dienas laikā.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīklenei ir 10 slāņi, kuros atrodas dažādi neirocīti un to daļas, kā arī glija. Tīklenei izšķir gaismjutīgo un aklo daļu. Visasākā redze ir dzeltenajā laukumā un tā centrālajā bedrītē, kas atrodas tieši uz acs optiskās ass. Aklais laukums jeb optiskais disks atrodas vietā, kur no acs ābola iziet redzes nervs un ienāk asinsvadi un tur nav fotoreceptoru.[2]

Fotoreceptorās šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nūjiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nūjiņas nodrošina melnbalto jeb skotopisko redzi (melnbaltās nianses, gaismas intensitāti krēslā, zvaigznes naktī). Nūjiņu nav dzeltenā laukuma centrālajā bedrītē. To ir vairāk nekā vālīšu. Nūjiņu fotopigments ir rodopsīns, kuru veido skotopsīna un retināla kombinācija. Tās uztver tikai viena garuma gaismas viļņus un ir piecas reizes jutīgākas pret gaismu nekā vālītes.

Vālītes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vālītes nodrošina krāsu jeb fotopisko redzi, atšķirot gan krāsas, gan to intensitāti. Vislielākais vālīšu blīvums ir dzeltenā plankuma centrālajā bedrītē. Ir trejādas vālītes, kurās dažādi opsīni kombinējas ar retinālu, veidojot fotopigmentus — jodopsīnu, hlorobolu un eritlabu.

Fotoreceptoriem ir perifēriskais izaugums, kam ir ārējais un iekšējais segments, kurus saista skropstiņa un savienojuma vietā veidojas iežmauga. Iekšējā segmentā atrodas enzīmu sistēmas, kas nodrošina fotoreceptorus ar nepieciešamo enerģiju, kā arī neirocītu galveno ķīmisko komponentu sintēzi. Fotoreceptoriem izšķir arī ķermeni un centrālos jeb gala izaugumus. Perifērajos izaugumos atrodas redzes pigmenti — olbaltumvielas, kas spēj absorbēt noteikta viļņa garuma elektromagnētisko starojumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sensory Reception: Human Vision: Structure and function of the Human Eye" vol. 27, Encyclopaedia Britannica, 1987
  2. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.