Tambovas sacelšanās

Tambovas sacelšanās (krievu: Тамбовское восстание) bija viens no lielākajiem zemnieku sacelšanās gadījumiem pret boļševiku varu Krievijas pilsoņu kara laikā, kas notika 1920.–1921. gadā. Sacelšanās norisinājās Tambovas apgabalā, apmēram 500 kilometru uz dienvidaustrumiem no Maskavas. To izraisīja boļševiku politika, tostarp piespiedu pārtikas rekvizīcijas, represijas un smagi ekonomiskie apstākļi, kas skāra zemniekus.

Sacelšanos vadīja bijušais cariskās armijas virsnieks Aleksandrs Antonovs, tāpēc sacelšanās bieži tiek dēvēta arī par Antonova sacelšanos. Nemiernieki, kas lielākoties bija vietējie zemnieki, organizēja partizānu vienības, kas uzbruka boļševiku vienībām, pārtrauca pārtikas transportus un kontrolēja plašas teritorijas Tambovas reģionā. Sacelšanās izplatījās arī uz kaimiņu rajoniem, un tās dalībnieku skaits sasniedza aptuveni 40 000. Padomju varas iestādes sacelšanās apspiešanai izmantoja nežēlīgas metodes, kuras vadīja tādi komandieri kā Mihails Tuhčevskis un Georgijs Žukovs. Boļševiki izmantoja ķīmiskos ieročus (indes gāzi), lai iznīcinātu nemiernieku slēptuves mežos. Īstenoja masu represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, ieskaitot ķīlnieku ņemšanu un viņu sodīšanu.

Sacelšanās tika apspiesta līdz 1921. gada vidum, un tās apspiešanas laikā gāja bojā tūkstošiem cilvēku – gan nemiernieku, gan civiliedzīvotāju. Pēc sacelšanās sakāves boļševiki pārskatīja "kara komunisma" politiku, pārejot uz Jauno ekonomisko politiku, lai mazinātu spriedzi laukos un nodrošinātu ekonomisko stabilitāti.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tambovas sacelšanās.

Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)