Tas Latviešu Ļaužu Draugs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
"Tas Latviešu Ļaužu Draugs"
"Tas Latviešu Ļaužu Draugs"
Redaktors Hermanis Treijs
Valoda Latviešu
Valsts Vidzemes un Kurzemes guberņas (Krievijas impērija)

„Tas Latviešu Ļaužu Draugs” (vecajā ortogrāfijā: Tas Latweeschu łauschu draugs) bija no 1832. līdz 1846. gadam latviešu valodā iznākošs nedēļas laikraksts, ko izdeva Rīgas Jāņa latviešu draudzes virsmācītājs Hermanis Treijs (1794–1849). No 1838. gada laikraksta nosaukums bija Tas Latviešu Draugs.

Darbības uzsākšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1822. gada mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons Jelgavā iespieda "Latviešu Avīzes". 1831. gada novembrī mācītājs Johans Hermanis Treijs izplatīja iespiestu lapiņu “Dievs palīdz, mīļi latvieši!”, kurā pavēstīja par jaunas nedēļas avīzes izdošanu.

Pirmais laikraksta numurs iznāca 1832. gada 1. janvārī. Laikraksta redaktors H. Treijs rakstīja: “Laikam tu domā, ka latvieši iekš Vidzemes un Kurzemes pavisam nevar kļūt citā dzīves kārtā, nekā zemnieka un kalpa kārta. Tu pievilies, jo tāpat kā iekš visas pasaules tam, kas māk, tā arī iekš mūsu tēvu zemes ikvienam cilvēkam, kas ko labu ir mācījies un čakls uz darbiem, gods un maize nākas.” Avīzes pirmajā gadagājumā bija nodrukāts Anša Leitāna dzejolis “Tuvāku mīlestība”, tajā publicējās arī Ansis Līventāls, Jānis Ruģēns un Ernests Dinsbergs. Laikrakstam iznāca pielikumi – gan patstāvīgie reliģiska satura un populārzinātniski, gan nelieli vienreizēji izdevumi par aktualitātēm – Rīgas rātes paziņojums par jaunas krājkases dibināšanu, par Nabagu apgādāšanas komisiju Rīgas pilsētā u.tml.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikraksts informēja par jaunākajiem notikumiem gan pašu zemē, gan ārvalstīs. Vietējo ziņu, draudžu dzīves pārskatu veidošanā iesaistījās korespondenti no dažādām Latvijas vietām, to starpā arī daudzi latvieši – tautskolotāji, rakstveži vai pat vienkārši zemnieki. Iecienīts temats laikraksta slejās bija vēršanās pret zemnieku aizplūšanu uz pilsētām. Lauku dzīves idille atainota gan rakstos, gan literāru žanru darbos. Kādā publikācijā vecs zemnieks raksta savam dēlam vēstuli: “Kas tev dzina, dēls, atstāt godīgu zemnieku būšanu un uzņemt citu dzīves būšanu tāl no tēva un mātes un no visiem mīļiem radiem; tādu darbu, ko tu vēl neproti, tādu kārtu, kur jaunas un grūtākas kārdināšanas tev sagaida? Vai maizes tev še trūka?” Tēvs lūdz dēlu vairīties no kārdināšanām un atgriezties mājās. Iecienīts audzinošs temats bija arī vēršanās pret dzeršanu stāstā par atturības kustību “Mālukrodzinieka vēstule”, A. Līventāla dzejolī “Žūpu Bērtulis un sātības biedrs” un citos materiālos. Pasaules notikumu pārstāstiem Treija laikraksts kā avotu izmantoja vācu presi. Notikumu aptvērums bija plašs: nelaimes gadījumi, ievērojami notikumi, nemieri un revolūcijas, zemestrīces un stipras vētras, slimības, sevišķi holera, kas plosījās daudzās Eiropas valstīs, un Ziemeļameriku skārusī un nedēļas laikā 33.000 cilvēku dzīvības nopļāvusī mēra epidēmija. Laikraksts nevairījās arī no tik Latvijas muižniekiem jūtīga temata kā vergu atbrīvošanās kustība Amerikā. Netrūka avīzē ļaudīm tik nepieciešamo praktisko padomu. Te mācīts, “kā zemīte mīļa jāstrādā un jākopj, lai viņas augļi vairotos un zemnieku dzīvošana labumā ietu”, izskaidrotas deviņu lauku sistēmas priekšrocības, A. Leitāns “Darbu rullī” pa mēnešiem precīzi norāda uz darāmajiem darbiem. Avīze centās pievērst lauku ļaužu uzmanību retākām kultūrām, mācot kopt augļu dārzus, potēt augļu kokus, audzēt apiņus, kopt mežus, pazīt koku lietderību (raksts “Cik daudz tie koki lieti der, kas Vidzemes un Kurzemes mežos aug”). Izskaidrota arī “jauna derīga vīze lopus barot”. Stāstīts par veterināriju, biškopību, lauku saimniecības tehniku, citviet mācīts ar maijvaboļu palīdzību ārstēt traku vilku un suņu kodumus. Lielvārdes mācītājs D. G. Krons mācīja “taisīt kontraktus” un rakstīt vēstules. Bija izskaidroti baznīcas likumi. Avīzei rūpēja lasītāju garīgais apvārsnis, tāpēc tika ievietoti populārzinātniski raksti par dabaszinātni un vēsturi. Durbes mācītājs F. Runclers iepazīstināja lasītājus ar kurmi, zirnekļiem, čūskām, krokodiliem, ziloņiem. Pēc “augsti mācītu vīru” (piemēram, K. Linneja) teorijām tika izskaidrots, kā rodas sniegs, cik tālu saule atrodas no zemes. Liepupes mācītājs A.G. Velligs 83 turpinājumos sagatavoja “Tās īsas ziņas par mūsu pasauli jeb zemi” (pasaules valstu ģeogrāfiju). Avīzē publicējās pirmā sieviešu dzimuma latviešu rakstītāja Steinbaumu Doroteja. Dialoga formā viņa uzrakstīja Latvijas vēsturi, kā arī publicēja savus dzejoļus.

Aizliegšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikraksta izdošana tika apturēta 1846. gadā sakarā ar tā vēršanos pret latviešu pāreju pareizticībā rakstā “Tas vecs uzticams mācītājs Leišu zemē un viņa audzēknis Jānis”. Stāstā tēlots, ka Leišu zemi piemeklēja sūri bada gadi, Biržu luterāņu draudzē izplatījušās ziņas, ka poļu ķēniņš visus latviešus, kas pieņemšot ķēniņa ticību, apbalvošot ar zemes gabaliem. Gan vecais mācītājs brīdinājis tādām runām neticēt, gan to pašu tautiešiem lūdzis arī viņa audzēknis Jānis, taču latvieši viņos neklausījušies un bariem devušies uz Viļņu pierakstīties katoļticībā. Ļaudis gan savu ticību atmetuši, bet beigās dabūjuši pievilties, jo solītos labumus nav saņēmuši. Krievijas valdība saprata, ka stāsts vēršas pie latviešiem ar aicinājumu nepāriet pareizticībā, kas tolaik daudzās Vidzemes draudzēs norisinājās masveidā. Toreizējais ģenerālgubernators J. Golovins avīzes iznākšanu apturēja un izrēķinājās ar tās redaktoru, izsūtot viņu uz Kauņu uz pieciem gadiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. PIRMĀ RĪGAS KRISTĪGĀ AVĪZE Lilija Limane "Latvijas luterānis"