Televizors

Televizors (grieķu: τῆλε (tēle) — 'tālu' + latīņu: visor — 'skatītājs') jeb tālrādis ir elektroniska ierīce, kas paredzēta televīzijas pārraižu uztveršanai un demonstrēšanai, kā arī attēla un skaņas attēlošanai no dažādiem videosignāla avotiem (videomagnetofoniem, DVD atskaņotājiem).

Vēsture un attīstība

1950. gadu televizors

Pirmās televīzijas sistēmas izmantoja mehānisku attēla izvērsi, bet televīzijas signāls tika pārraidīts pa vadiem. Pirmo elektromehānisko televizoru patentēja vācu students Pauls Gotlībs Nipkovs 1884. gadā. Tā galvenās sastāvdaļas bija plakana neona lampa un rotējošs disks ar daudziem sīkiem noteiktā secībā izvietotiem caurumiņiem (tā saucamais Nipkova disks). 20. gadsimta sākumā tika izgudrots televizors ar mehānisko spoguļizvērsi. To izgudroja Pēterburgas tehnoloģiskā institūta profesors Boriss Rozings 1911. gadā. Viņa skolnieks Vladimirs Zvorikins vēlāk emigrēja uz ASV, kur 1928. gadā patentēja pirmo spoguļizvērses televizoru.

Pēc elektronstaru lampu izgudrošanas radās iespēja televizoros lietot elektronisko izvērsi un iegūt attēlu uz luminiscējoša ekrāna. Šie televizori jau bija daudz līdzīgāki mūsdienās pazīstamajiem.

Latvijā pirmie televizori parādījās 20. gadsimta 50. gadu vidū. To kineskopi bija niecīgu izmēru un attēla palielināšanai bija jāizmanto speciālas ar ūdeni pildītas lēcas. Televīzijas tehnika strauji attīstījās un pamazām televizori ienāca ikkatrā ģimenē. 70. gadu vidū tika uzsāktas krāsainās televīzijas pārraides un sākās melnbalto televizoru nomaiņa pret krāsainajiem. Sākumā krāsainajos televizoros lietoja speciālus krāsainos kineskopus. Mūsdienās ir arī citas tehnoloģijas — plazmas displeji, šķidro kristālu displeji un citas, piemēram, projekcijas televizori.

Mūsdienās analogos televizorus sāk aizstāt ciparu televīzijas uztvērēji. Latvijā ciparu televīzijas testa pārraides uzsāktas 2002. gada maijā. Pēc uzbūves ciparu televizori, atskaitot papildus iebūvēto ciparsignāla atkodēšanas bloku, maz atšķiras no analogajiem.

Televīzijas standarti

Ir izgudroti daudzi elektroniskās televīzijas standarti, bet praktiska nozīme ir trim sistēmām — PAL, SECAM un NTSC. SECAM sistēma tika izmantota PSRS un joprojām tiek lietota vairumā bijušās PSRS valstu, kā arī Francijā. PAL sistēma pieņemta lielākajā daļā Eiropas valstu, bet NTSC — Amerikas kontinentā un Japānā. Latvijā 90. gadu vidū notika pāreja no SECAM sistēmas uz PAL sistēmu. Melnbaltās televīzijas līmenī šīs abas sistēmas ir pilnīgi savietojamas. Mūsdienu televizori var uztvert vienu vai vairākas televīzijas sistēmas.

Televizora uzbūve

Analogā televizora pamatbloki:

• augstfrekvences uztvērējs un kanālu selektors (senāk veltņa tipa mehānisks pārslēdzējs, vēlāk vadāms ar elektriskiem sensoriem; mūsdienās vadāms no TV pults). Izdala vajadzīgās frekvences signālu, pastiprina to un pārveido par starpfrekvenci;
• starpfrekvences pastiprinātājs;
• skaņas detektors un videodetektors;
• skaņas pastiprinātājs;
• melnbaltā attēla pastiprinātājs;
• krāsainības signālu dekodēšanas bloks;
• kadru un rindu izvērses bloki;
• kineskops ar novirzes sistēmu;
• barošanas bloks.

Skatīt arī

• Televīzija
• Displejs

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Televizors.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)