Tibetas impērija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tibetas impērijas teritorija ap 790. gadu.

Tibetas impērija ir vēsturnieku dots nosaukums tibetiešu lielvalstij, kas Tibetā pastāvēja no aptuveni 600. gada līdz aptuveni 900. gadam. To pārvaldīja Jarlungas ielejas dinastija jeb Pugjel (ķēniņa Pu dinastija), tās valdnieku oficiālais tituls bija tsenpo. Tibetas impērija pastāvēja laikā, kad arī tās kaimiņos radās un nostiprinājās spēcīgas valstis. Ķīnā pie varas nāca Tanu dinastija, izveidojās Uiguru kaganāts (742-848).

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jarlungas ieleja (1938).

Pirms vienotas valsts izveidošanās Tibetas iedzīvotāji veidoja cilšu un klanu konfederācijas. Starp tām izvirzījās Jarlungas ielejas valdnieki, kas 6. gadsimta laikā pakļāva pārējās konfederācijas. Jarlungas ieleja atrodas Tibetas dienvidos, un tās valdnieki pakāpeniski ieguva varu pār centrālo Tibetu. Pakļauto klanu valdnieki saglabāja spēcīgas pozīcijas impērijas pārvaldē, bieži saradojoties ar valdošo ģimeni. Šajā laikā tibetieši piekopa animisko Bon reliģiju, ticot gariem, kas dzīvo visapkārt. 608. gadā ķīniešu Sui dinastijas hronikās pirmo reizi minēta tibetiešu delegācijas ierašanās, bet dokumentāli pierādāma Tibetas vēsture sākās ķēniņa Songtsena Gampo laikā.

Izplešanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tibetas lielvalsts laikā 779. gadā dibinātais budistu klosteris.

Songtsena Gampo valdīšanas laikā (617 vai 629-650) jaunā valsts strauji izpletās, iekarojot Nepālu un daļu mūsdienu Indijas Bihāras štata. Iekarota tika arī senā Šangšung valsts rietumu Tibetā, apdraudot ķīniešu varu pār Zīda ceļu. Šajā laikā uz Ziemeļindijā lietotā alfabēta bāzes izveidojās tibetiešu alfabēts.

Ķēniņa Mangsonga Mangtsana valdīšanas laikā (663-676) Tibeta izpletās Tarimas ieplakā un 670. gadā sakāva rietumu turkus. Sekojošie trīs ķēniņi kāpa tronī vēl bērna gados, tāpēc to dēvē par reģentu laiku, jo varu ilgstoši kontrolēja reģenti un ministri. Turpinājās teritoriālās izplešanās politika, galvenokārt uz ziemeļiem, Tarimas ieplakā un mūsdienu Gaņsu provincē, kur notika sīvas cīņas ar ķīniešiem par Zīda ceļa pārvaldību. Ķēniņa Tridu Songtsana laikā (676-704) tibetieši iekaroja Nandžao karalisti tagadējās Juņnaņas provinces teritorijā. Pēc ķēniņa Tride Tsuktsana (valdīja 705-755) nogalināšanas viņa sieva, Tanu dinastijas princese, veicināja budisma attīstību. 762. gadā mazgadīgais ķēniņš Trisongs Detsans pārgāja budismā. Ap 779. viņš nodibināja pirmo budistu klosteri un uzlika iedzīvotājiem maksāt nodokļus klosteru uzturēšanai, kas radīja konfliktus starp budistiem un senās Bon reliģijas piekritējiem. Daļa tibetiešu pieņēma jauno ticību, kamēr citi nevēlas maksāt jaunos nodokļus klosteru un mūku uzturēšanai.

Karš ar ķīniešiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trisonga Detsana valdīšanas laikā Tibeta sasniedza jaunu varenības laikmetu. Izmantojot 755. gadā sākušās An Lušana sacelšanās izraisītās jukas, tibetieši iebruka Tanu dinastijas zemēs, atgūstot iepriekšējās desmitgadēs zaudētās teritorijas. Uzbrukums turpinājās Ķīnas centrālo rajonu virzienā, un 763. gadā tibetieši ieņēma tā galvaspilsētu Siaņu. Turpmākos simts gadus Tibetas robeža atradās netālu no Siaņas, uzturot patstāvīgus draudus Tanu dinastijai. 764. gadā tibetiešu uzbrukums Gaņsu vainagojās ar tibetiešu kontroli pār Zīda ceļu. No 786. līdz 848. gadam tibetieši kontrolēja Duņhuaņas oāzi, kuras tuvumā 19. gs. atklāja tibetiešu manuskriptu glabātuvi, kas sniedz unikālu informāciju par Tibetas impēriju. 786. gadā tibetieši veiksmīgi karoja Tanu teritorijā. Viņi sagrāba miera noslēgšanai nosūtīto ķīniešu ģenerāļu delegāciju un izlaupīja Ordosas provinci. Šim karam sekoja ilgstoši tibetiešu kari ar Tanu sabiedroto Uiguru kaganātu, kas beidzās ar miera līguma noslēgšanu 822. gadā. Tajā pašā gadā noslēgtais miera līgums ar Tanu dinastiju nākamos 20 gadus nodrošināja mieru.[1]

Tride Songtsana (799-815) valdīšanas laikā tibetieši karoja Abāsīdu kalifāta pierobežas zemēs, iekarojot Kabulu.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Langdarmas valdīšanas laikā (838-842) notika budisma apspiešana, kas visticamāk saistīta ar ķēniņa mēģinājumu atgriezt daudzos mūkus un mūķenes sabiedrībā un likt tiem atkal maksāt nodokļus. Papildus ienākumu zaudējumam, ko radīja daudzie budistu mūki, valsts ekonomika lielā mērā balstījās uz karagājienos salaupītajiem līdzekļiem, kas zuda, iestājoties mieram. 842. gadā Langdarmu nogalināja budistu mūks. Drīz pēc valdnieka nāves sākās impērijas novājināšanās. Pēc 851. gada sacelšanās Tibeta zaudēja varu pār Gaņsu. Ap 900. gadu valsts neatgriezeniski sabruka.

Tibetas valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senā valdnieku pils Dzetangā (Zêtang, Zedang, Tsethang) Jarlungas ielejā
  • Namri Songtsens
  • Songtsens Gampo, 618-650
  • Mangsongs Mangtsans, 650-676
  • Tridu Songtsans, 677-704
  • Tride Tsuktsans, 704-755
  • Trisongs Detsans, 756-797 vai 804
  • Mune Tsenpo, 797-799?
  • Tride Songtsan, 799-815
  • Tritsu Detsans, 815-838
  • Langdarma, 838-842

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]