Tobāgo
| Tobāgo | |
|---|---|
 Kastaras pludmale | |
  Tobāgo | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Karību jūra, Atlantijas okeāns |
| Koordinātas | 11°15′0″N 60°40′0″W / 11.25000°N 60.66667°WKoordinātas: 11°15′0″N 60°40′0″W / 11.25000°N 60.66667°W |
| Arhipelāgs | Mazās Antiļu salas |
| Platība | 300 km² |
| Garums | 42 km |
| Platums | 10 km |
| Augstākais kalns |
Pidžena smaile 576 m |
| Administrācija | |
 Trinidāda un Tobāgo | |
| Lielākā pilsēta | Skarboro |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 60 874 |
| Blīvums | 202,9/km² |
 Tobāgo Vikikrātuvē | |
Tobāgo (angļu: Tobago) ir sala Karību jūrā, otra lielākā Trinidādas un Tobāgo sala, autonoma valsts daļa. Dienvidrietumos no Tobāgo atrodas Trinidāda, ziemeļrietumos — Grenāda. 1639.—1693. gadā sala bija Kurzemes kolonija un tika dēvēta par Jaunkurzemi.[1]
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sala ir kalnaina, vulkāniskas izcelsmes. Salas dienvidrietumu daļa ir līdzena, sastāv no koraļļu kaļķakmens. Ziemeļu daļa ir klinšaina. Augstākais kalns ir 550 metrus augsts. Vairāk nekā pusi salas klāj mežs.
Tobāgo dzīvo 54 084 cilvēki (2000). Salas (bet ne valsts) galvaspilsēta — Skarboro, kur dzīvo ap 17 000 iedzīvotāju. Lielākā iedzīvotāju daļa ir afro-tobāgieši, taču pieaug indo-trinidādiešu un eiropiešu (gk. vācieši un skandināvi) skaits. Laikaposmā no 1990. gada līdz 2000. gadam salas iedzīvotāju skaits pieauga par 11,28%.
Salu iedala septiņās mazākās administratīvās vienībās.
Klimats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salā ir tropu klimats, tā atrodas tieši dienvidos no Atlantijas viesuļvētru joslas. Vidējais gada nokrišņu daudzums — no 3 800 mm centrālajā kalnienē līdz 1 250 mm salas dienvidrietumos. Izdala divus gadalaikus — lietus sezona no jūnija līdz decembrim un sausā sezona no janvāra līdz maijam. Gada vidējā temperatūra — +28 °C.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kad salu sasniedza eiropieši, tajā dzīvoja salu karībi. Indiāņi salu sauca līdzīgi tās tagadējam nosaukumam un no šī vārda dažādās eiropiešu valodās ir cēlies vārds "tabaka".
Pirmie eiropieši, kas sasniedza salu, visdrīzāk bija britu piedzīvojumu meklētāji, kas šeit nokļuva ap 1580. gadu. 1608. gadā karalis Džeimss I pasludināja salu par Anglijai piederošu. Taču pirmie eiropieši, kas salā ieradās uz dzīvi, bija holandieši, kas izveidoja īslaicīgu apmetni pie mūsdienu Plimutas.
17. — 19. gadsimtā sala mainīja īpašniekus vismaz 22 reizes. Tā piederēja Francijas karalistei, Kurzemes hercogistei (sala tika pārdēvēta par "Jaunkurzemi" 1639—1693), Nīderlandei un Lielbritānijai. Brīžiem kontroli pār salu ieguva arī pirāti.
Pirmā Kurzemes hercogistes ekspedīcija uz Tobago bija neveiksmīga: visi 212 cilvēki gāja bojā, otro ekspedīciju 1642. gadā hercogs Jēkabs sūtīja kopā ar holandiešiem, trešā, lielākā, notika 1654. gadā ar 80 kolonistiem, kuri sāka celt Jēkaba fortu un ierīkoja plantācijas. Hercoga Jēkaba gūsta dēļ Otrā Ziemeļu kara laikā no 1659. gada novembra līdz 1667. gadam Tobago nonāca holandiešu rokās, tad kurzemnieki atguva salu. 1679. gadā Kurzemes hercogs sūtīja jaunu ekspedīciju — nostiprināt varu Tobago salā. Uzskata, ka Daniels Defo izmantojis Tobāgo salu kā paraugu iedomātajai vientuļajai salai netālu no Orinoko grīvas, kurā viņa grāmatas varonis Robinsons Krūzo pavadījis gandrīz 28 gadus no 1659. līdz 1686. gadam.[2]
1814. gadā saskaņā ar Parīzes miera līgumu sala kļuva par daļu no Britu impērijas. Tobāgo bija bagāta cukura ieguves kolonija, taču salas ekonomika sabruka līdz ar verdzības atcelšanu. 1962. gadā Trinidāda un Tobāgo kļuva par neatkarīgu Britu Sadraudzības valsti, 1976. gadā kļuva par republiku. 1963. gadā Tobāgo skāra viesuļvētra "Flora". Šīs dabas katastrofas rezultātā tika iznīcinātas banānu, kakao un kokospalmu plantācijas, sagraujot salas ekonomiku. Lielā mērā tika iznīcināts salas tropiskais mežs. Pēc viesuļvētras salinieki pievērsās tūrisma industrijas attīstīšanai. 2004. gadā salai diezgan ievērojamus postījumus nodarīja viesuļvētra "Ivans".
Ekonomika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salas ekonomika mūsdienās balstās galvenokārt uz tūrismu un valdības subsīdijām. Tradicionālās pludmales un ūdens sporta pakalpojumu sniedzēji atrodas dienvidaustrumu daļā — tuvāk Krovnpointas starptautiskajai lidostai. Šeit atrodas klasiski Karību salu kūrorti un viesnīcas, skaistas smilšu pludmales.
Pakāpeniski lielāku nozīmi iegūst ekotūrisms, kas fokusējas uz aizsargājamo mežu salas centrālajā un ziemeļu daļā, kā arī uz Mazo Tobāgo ziemeļos no Tobāgo salas.
Ļoti populāra ir niršana — jo sala ir vistālāk dienvidos esošā Karību jūras sala ar veselīgiem koraļļu rifiem. Tālāk dienvidos esošās Trinidādas rifus negatīvi ietekmē Orinoko upes sanesas. Īpaši iecienīti niršanas objekti ir trīs kuģu vraki, jo īpaši speciāli nirējiem nogremdētais prāmis Maverick Ferry.
Tūrisma objekti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tobāgo meža rezervāts (Mainridžas rezervāts) tiek uzskatīts par vecāko dabas aizsargājamo teritoriju Amerikā. Tas tika pasludināts par aizsargājamu teritoriju 1776. gada 17. aprīlī un kopš tā laika ir saglabājis savu statusu. Rezervātā ir ļoti augsta bioloģiskā daudzveidība, tai skaitā daudz interesantu putnu, zīdītāju, varžu un čūsku sugas.
Uz Mazās Tobāgo atrodas lieliski saglabājies tropiskais sausais platlapju mežs, kā arī putnu kolonija.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Rolands Bartaševics. «Senie jelgavnieki Amerikas krastos». Jelgavniekiem.lv (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. Marts. Skatīts: 2013. gada 25. martā.
- ↑ Lucius L Hubbard. Is Tobago Robinson Crusoe's island? Trinidad Pub. Co. [1927]
|