Tranas kanjons

Tranas kanjons
Valstis	Bulgārija
Ģeogrāfiskais apgabals	Jermas upes ieleja
Ietilpst	Ruja-Verilas grēdā
Garums	2,8 km
Augstums	650 m
Pilsētas	Trana
Koordinātas	42°51′43″N 22°39′00″E / 42.86194°N 22.65000°EKoordinātas: 42°51′43″N 22°39′00″E / 42.86194°N 22.65000°E
	Tranas kanjons
	Tranas kanjons Vikikrātuvē

Tranas kanjons (bulgāru: Трънско ждрело) ir ap 2,8 km garš un līdz 300 m dziļš kanjons Bulgārijas rietumos, pa kuru tek Jermas upe. Administratīvi atrodas Pernikas apgabala Tranas pašvaldībā, ap 3,5 kilometrus uz ziemeļiem no Tranas pilsētas. Viens no Bulgārijas Tautas Republikas laikā noteiktajiem valsts 100 tūrisma objektiem.^[1]

Apraksts

Viss kanjona garums ir aptuveni 2,8 km, un tā absolūtais augstums virs jūras līmeņa ir aptuveni 650 metru. Tas sākas uz dienvidaustrumiem no Lomnicas ciemata 677 m vjl., un virzās uz ziemeļaustrumiem. Pēc apmēram 300 m seko tā šaurākā daļa Tranas jeb Jermas aiza (garums apmēram 100 m un platums 5 m), kur absolūtais augstums ir aptuveni 650 m, pēc kura aiza nedaudz paplašinās un tās žoga nogāzes kļūst slīpākas. Tas beidzas uz dienvidrietumiem no nelielā Bogoinas ciemata 630 m virs jūras līmeņa.

Augšjuras epohas kaļķakmenī upe ir iegrauzusies apmēram 120 m dziļumā, un klints nogāzes ir stāvas, vietām vertikālas.

Ģeoloģiski kanjonu veido kaļķakmeņi, kas pirms apmēram 200 miljoniem gadu izveidojušies juras periodā, ar sarežģītu un daudzveidīgu struktūru. Kanjona pamatne ir ļoti šaura, un upe veido karsta kritalas un mazus ūdenskritumus. Līdz kanjona vidusdaļai aizas sienas ir vertikālas un spraugas platums nepārsniedz 10 – 15 m. Dziļākās aizas daļas dziļums pārsniedz 120 m un garums ir 150 m, to veidojusi ūdens erozija, upei tekot pa kaļķakmeni.

Tūrisms

Lai arī šī aizsargājamā teritorija atradās pierobežas zonā ar tolaik ne visai draudzīgo Dienvidslāvijas SFR, tā bija tūristu iecienīta vieta. Tur bija restorāns un atpūtas bāze ar parku un ezeru. 1990. gados tas viss tika atstāts novārtā, un šodien uz turieni ved slikti uzturēts asfalta ceļš.^[2] Viens no ceļa posmiem uz aizu ir tunelis, kas palicis no Otrā pasaules kara. To izraka vācieši, taču militāro notikumu attīstība prasīja būvniecības pārtraukšanu un tunelis palika nepabeigts. Šajā vietā ir saglabājušies koka tilti pāri upei, no kuriem paveras fotogēniskas ainavas.

Tūrisma leģenda

Vietējā leģenda stāsta par mīlestību starp bagātu meiteni un nabadzīgu jaunekli. Meitenes māte viņus nolādējusi un viņi pārvērtušies par diviem akmeņiem abās Jermas upes pusēs, tā ka viņi vienmēr ir tuvu viens otram, bet nekad nav kopā. Upes ūdeņus baroja abu atdalīto asaras.

Ekotaka

Vieta ir viegli pieejama un atrodas netālu no galvaspilsētas. No kanjona dienvidu gala sākas Tranas ekotaka, kas ir 13 km gara, bet tās iziešana sarežģītā reljefa dēļ prasa apmēram 8 stundas. Cits ekotakas sākumpunkts ir Bankjas ciems, kura tuvumā atrodas Jablanicas aiza. Taka satur virkni līdzenu posmu, galvenokārt gar upi, taču ir arī daudz stāvu kāpumu un nolaidienu, tiltu un kāpņu. Slidenuma dēļ taku apmeklēt slapjā vai miglainā laikā nav ieteicams, akmeņi ir slideni pat sausā laikā. Takas garumā nav dzeramā ūdens avotu.^[3]

Sākumā pie stāvvietas ir atpūtas vieta ar lapenēm, galdiem un bērnu aktīvās atpūtas zonu. Sākumā taka ved gar upes kreiso krastu, tad pa vecu koka tiltu notiek pāreja uz labo krastu. Tālāk ceļš ved caur mākslīgi izraktu tuneli. 20 m pēc tā izejas pa stāvu un šauru taku nokāpjams uz Tranas aizu.^[3] Pāri upei šeit ved tilts, pie kura var izvēlēties maršrutu — atgriezties atpakaļ vai turpināt ceļu pa upes otru krastu pa nelabiekārtotu trasi ar stāvu un sarežģītu kāpienu pa klintīm. Augšdaļā ir atklāta vietu ar skatu laukumu. Nokāpšana notiek pa stāvu taku vai pa zemes ceļu, kas ved atpakaļ uz autostāvvietu.

1961. gadā aiza tika pasludināta par dabisku tūrisma objektu 9 ha platībā. Informācijas punkti atrodas Jermas krodziņā kilometru pirms kanjona un Tranas pilsētas tūrisma informācijas centrā.

Tuvējās apskates vietas ir jogurta muzejs Studenizvorā un klinšu kapela Tranas pilsētā, kas veltīta tur īslaicīgi dzīvojušajai 10. gadsimta pareizticīgo svētajai Petkai (Paraskevai).^[2]