Trasējošā munīcija
Trasējošā munīcija ir lodes vai lielkalibra lādiņi, kuru pamatnēs ir iestrādāts trasējošais sastāvs. Trasējošais sastāvs deg ar spilgtu gaismu, ļaujot šāvējam ar neapbruņotu aci redzēt lodes lidošanas trajektoriju un veikt nepieciešamos labojumus.
Trasējošai munīcijai ir daudz dažādu pielietojumu. Ložmetēju patronlentēs parasti katra piektā lode ir trasējošā. Tas ļauj apkalpei vieglāk kontrolēt šaušanas trajektoriju. Vada un nodaļu komandieri mēdz pielādēt savu ieroču magazīnas tikai ar trasējošām lodēm, kas ļauj vieglāk norādīt saviem kareivjiem pretinieka atrašanās vietu. Karavīri reizēm mēdz katras magazīnas apakšā ievietot divas vai trīs patronas ar trasējošām lodēm, lai vieglāk spētu kontrolēt palikušo patronu skaitu.
Trasējošo munīciju aizdedzina munīcijas degošais šaujampulveris, retākos gadījumos (lielkalibra lādiņiem) speciāla aizdedzes kapsele. Trasējošā munīcija ar aizdedzes kapseli ļauj maskēt šaušanas pozīciju, jo trasējošais sastāvs aizdegas tikai trajektorijā. Trasējošais sastāvs parasti tiek noslēgts ar celulozes aplīti tā hermetizācijai. Zenītartilērijā parasti tiek izmantota trasējošā munīcija, kura pēc trasējošā sastāva izdegšanas tiek izmantota lādiņa likvidācijai.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirms trasējošās munīcijas izveidošanas, šāvēji uguni koriģēja tikai pēc ložu trāpījumu vietām. Tomēr tās ne vienmēr bija redzamas. 20. gadsimta sākumā, tika izgatavota munīcija, kura pēc trāpījuma veidoja zibsni vai nelielu dūmu signālu, kas palielināja trāpījuma vietas redzamību. Tomēr šādas lodes tika aizliegtas saskaņā ar Hāgas konvenciju kā "sprāgstošās lodes". Tika izstrādātas arī lodes, kuras visā lidojuma laikā veidoja baltu dūmu trasi. Tomēr visām šīm lodēm bija būtiski masas zudumi, lai izveidotu kaut nedaudz redzamu trasi. Masas zudumi, savukārt, būtiski ietekmēja lodes ballistiku.
Pirmo trasējošo lodi 1915. gadā izstrādāja Lielbritānija. 1917. gadā arī ASV izstrādāja trasējošo munīciju savām šautenēm.
Trasējošās lodes sevi ļoti labi nodemonstrēja Pirmajā pasaules karā, kad cīņā pret Vācu cepelīniem spēja ne tikai izveidot tajos caurumu, bet arī aizdedzināt tajos esošo ūdeņraža gāzi.
Konstrukcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trasējošai munīcijai lādiņa pamatnē ir tukšums, kurš aizpildīts ar pirotehnisko trasējošo sastāvu, pārsvarā izgatavotu no fosfora vai magnija, vai citām ar gaišu liesmu degošām vielām. NATO standarta munīcijai (arī ASV) parasti tiek lietoti stroncija savienojumi (nitrāts, peroksīds u.c.) un metāls, piemēram, magnijs. Šādi savienojumi rada spilgti sarkanu gaismu. Krievijas un Ķīnas trasējošā munīcija rada zaļu gaismu, jo tiek lietoti bārija sāļi. Dažādi jaunie trasējošie sastāvi rada nelielu vai vispār neredzamu gaismu, kura parasti ir infrasarkanajā viļņu garumā un ir redzama tikai caur nakts redzamības iekārtām.
Trasējošā munīcija nekad nebūs precīzs rādītājs šāvēja mērķim, jo pilnībā visām trasējošām lodēm ir atšķirīga aerodinamika no parastajām lodēm. Mērķos, kuri ir lielā attālumā, šī novirze stipri pieaug. Tas ir saistīts ar to, ka trasējošās lodes lidojuma laikā samazina savu svaru, jo izdeg trasējošais sastāvs.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Jānis Melderis. Ieroču un munīcijas uzbūves un darbības principi[novecojusi saite]. NAA Aizsardzības zinātniskās pētniecības centrs , 2009 (lapaspuse 76) ISBN 9984-625-11-7.