Turku pirts

Turku pirts jeb hammāms (arābu: حمّام, IPA: [hamːaːm]) ir Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā izplatīts tvaika pirts paveids. Pirtis Tuvajos Austrumos bija neatņemama sadzīves sastāvdaļa un tās bija nozīmīgi pulcēšanās un atpūtas vietas, kuru funkcionalitāti papildināja vairāki tajās sniegtie papildu pakalpojumi. Par hamamu Eiropā uzzināja no sakariem ar osmaņiem un tādēļ arī cēlies nosaukums turku pirts.

Pēršanās hamamā ir līdzīga saunai un šīs tradīcijas nāk no Senās Romas laikiem. Pēršanās sākumā cilvēks atpūšas hamama siltajā istabā, kuru silda vienmērīga, karsta un sausa gaisa plūsma tā, lai ķermenis sāktu svīst. Kad ķermenis ir iesilis, pirms noskalošanās ar aukstu ūdeni, var doties uz karsto istabu. Pirtī notiek mazgāšanās un tiek veikta arī masāža un tikai tad var doties tālāk uz atdzišanas istabu, pirms pavisam pamest pirti.

Pēc tam, kad Turcijā tika visur ieviesta mūsdienīga ūdensapgāde un dušas, pirts nozīme ir samazinājusies.

Arhitektūra

Hamams būtībā ir veco Anatolijas piršu, romiešu termu, bizantiešu vannu un tjurku tvaika piršu apvienojums. Pēc Aleksandrijas iekarošanas arī arābi būvēja hamamus, kas līdzinājās grieķu-romiešu pirtīm, bet turku pirtis tās pārspēj ar stilu un funkcionalitāti.

Osmaņu impērijas kultūrā hamamus sāka būvēt kā mošejas kompleksa būves un diezgan drīz tās kļuva par patstāvīgām iestādēm. Labākās turku pirtis projektējis osmaņu arhitekts Sinans un viņa celtnes jau līdzinājās monumentāliem kompleksiem (piem. 1584. gadā uzceltais Čemberlitašas hamams Stambulā).

Parasti hamams sastāv no trīs savstarpēji savienotām telpām, tāpat kā romiešu pirtīs: sidžakliks (karstā telpa), tepidariums (siltā telpa) un soukluks (atdzišanas telpa).

Sidžaklika kupolveida griestos parasti ir iebūvēti vairāki mazi lodziņi, lai telpā ieplūstu dienas gaisma. Telpas vidū novietota liela marmora platforma, uz kuras guļ apmeklētāji. Šī telpa paredzēta ķermeņa tvaicēšanai un te tiek veiktas ādas attīrīšanas masāžas. Siltajā telpā tiek veikta ķermeņa mazgāšana ar ziepēm un skalošanās, bet souklukā apmeklētāji atpūšas, ģērbjas, bauda atspirdzinošus dzērienus un pēc masāžas var doties uz snaudu individuālajā kabīnē.

Hamami, atšķirībā no romiešu termām, nav domāti tikai vīriešiem un te ir paredzētas telpas arī sievietēm. Hamami tika būvēti katrā osmaņu pilsētā un bija labi apmeklēti. Hamama apmeklējums bija normāla ikdienas parādība un tajos bieži notika dažādi izklaides pasākumi. Hamamos tika lietots īpašs aprīkojums un inventārs, piemēram īpašs zīda audums ķermeņa apsegšanai (peštemals), koka apavi pret slīdēšanu uz slapjās marmora grīdas (nalini) un rupja materiāla cimdi ķermeņa beršanai (kese).

Tellaki (darbinieki)

Klientiem mazgāties turku pirtī palīdzēja jauni zēni (turku valodā: tellak) un viņi dažkārt arī sniedza seksuālus pakalpojumus. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāki osmaņu dokumenti un literāri darbi, kuros sīki uzskaitīti gan viņu sniegtie pakalpojumi, gan to cena, kā arī tādi dati, cik reizes kurš darbinieks spēj novest savu klientu līdz orgasmam. Parasti hamamā strādāja ne-musulmaņu izcelsmes jaunieši no dažādām impērijas provincēm: grieķi, armēņi, ebreji, albāņi, bulgāri, čigāni u.c.

Attiecības starp klienu un tellaku bija dziļi personiskas. Osmaņu arhīvos pat ir saglabājies apraksts kādai situācijai, kad 18. gs. vidū kāda jeničera mīļāko tellaku nolaupījis cita pulka kareivis un nodevis sava komandiera izklaidēšanai. Abu jeničeru pulku starpā izcēlās militāra sadursme un tikai tad, kad sultāns lika strīdīgo tellaku nogalināt, abi pulki pārtraukuši izraisītos nemierus.

Pēc Osmaņu impērijas izjukšanas, Turcijā tellaki vairs nebija tik svarīgi tieši savu seksuālo pakalpojumu dēļ un viņus nomainīja pieauguši vīrieši. Tomēr arī mūsdienās turku valodā „pirts puika” (hamam oğlanı) ir tēlains apzīmējums homoseksuālim.

Skatīt arī

Ārējās saites

Turku pirts - pirtslietas.lv Arhivēts 2007. gada 29. septembrī, Wayback Machine vietnē.